Speciālo uzdevumu vienības karavīrs stāsta par savu izvēli2

Sveiki dārgie spocēni!

Ņemot vērā, ka Lāčplēša diena nav aiz kalniem vēlējos padalīties ar kādu patriotisku dziesmu, vai kādu militāristisku video, bet rezultātā nonācu arī pie brošūras, kurā bez daudz interesantiem attēliem bija arī Nacionālo bruņoto spēku Speciālo uzdevumu vienības (SUV) kaujinieka stāsta par pievienošanos elitārajai vienībai:

Skolotāja vidusskolā teica, ka man piestāvētu darbs televīzijā, pats domāju, ka strādāšu tēva saimniecībā, bet nekad dzīvē nevarēju iedomāties, ka dienēšu NBS Speciālo uzdevumu vienībā. Līdz dienestam SUV noveda nejaušība, kad darba meklējumos satiku bijušo obligātā militārā dienesta biedru, kurš dienēja SUV apsardzes vadā un aicināja mani pievienoties.

Atminoties obligātā dienesta bezjēdzību, par armiju negribējās ne domāt, taču viņš spēja pārliecināt, ka SUV viss ir citādi un daudzreiz labāk. Šajā elitārajā vienībā dienot labākie NBS karavīri. Noticējis viņam, es devos virzienā, par kuru nebiju pārliecināts.

Stājoties vienībā, manu uzmanību piesaistīja drūmi vīri, kuri komunicēja savā starpā, par apkārt notiekošo neliekoties ne zinis. Reizēm viņus varēja redzēt nesam lielas somas uz mašīnām un aizbraucam nezināmā virzienā. Tie bija kaujinieki — viņi pavadīja lielāko dienas daļu ārpus bāzes, trenējoties vai izpildot kārtējo uzdevumu. Vienības karavīriem, izņemot vienības vadību, nebija ne mazākās nojausmas par kaujinieku darba specifiku un rutīnu. Vērojot nopietnos vīrus ilgāku laiku, sapratu, ka gribu būt viens no viņiem. Tā arī pieteicos uzņemšanai Mācību komandā (MCK), lolojot vēlmi kādreiz pievienoties šai elitei.

Pirms Mācību komandas kursa dienēju apsardzes vadā, kur gāju dežūrās ik pēc trīs un reizēm arī pēc divām diennaktīm. Dežūras bija apnicīgas, un tas kļuva par papildu stimulu ceļā uz zaļās beretes iegūšanu. Uzsākot profesionālo militāro dienestu, jutos pagodināts, ka varu sevi pieskaitīt elitārajai vienībai.

Pirms Mācību komandas kursa sākšanās jutos visai neomulīgi, jo nezināju, kas mani sagaida un vai izturēšu? Arī statistika neuzmundrināja — parasti Mācību komandas kursu pabeidz ap 20— 30% no visiem kandidātiem. Atlases posmā, redzot, ka karavīri izstājas, arī man bija kārdinājums padoties, bet to neizdarīju aiz spītības un vēlmes pierādīt sev, ka es to spēju.

Arī aiz nevēlēšanās piedzīvot pazemojumu un justies vainīgam savas ģimenes un draugu priekšā, ka tas man nebija pa spēkam. Esmu gandarīts, ka man pietika izturības un motivācijas pabeigt Mācību komandas kursu. Tas ir interesants posms, kur katrs karavīrs var pārbaudīt sevi un savas robežas. Tieši tur es sapratu, ka esmu spējīgs uz daudz ko vairāk, nekā biju domājis.

Pabeidzis MCK, domāju, ka esmu sasniedzis visu. Man ir zaļā berete, tātad man nekas vairs nav jādara.

Cik pārsteidzīgi! Izrādās, tas bija tikai pirmais pakāpiens sevis izglītošanā un pilnveidošanā. Tagad, kāpjot pa nebeidzamajām pašattīstības kāpnēm uz augšu, dziļi apziņā ir nostiprinājusies ticība tam, ko es daru. Esmu laimīgs, pavadot darba dienas kopā ar kolēģiem. Katrs no viņiem ir personība, katram ir savs viedoklis un pozīcija, taču, kad jārisina problēmsituācija, visi apvienojas kopējā mērķa sasniegšanai.

Dienot kaujas apakšvienībā, esmu pildījis kaujas uzdevumus Latvijā, starptautisko operāciju rajonos. Esmu bijis vairākos ārzemju komandējumos, mācībās Latvijā un ārzemēs.

Tai pašā laikā esmu veiksmīgi sabalansējis dienestu ar privāto dzīvi. Apprecēju burvīgu meiteni, ar kuru iepazinos, kad iestājos SUV, mums ir divi brīnišķīgi bērni. Ģimene un darbs ir savstarpēji saistīti, jo vienā rodu spēku otram. Zinu, ka ģimene mani vienmēr atbalstīs dienesta pienākumu izpildē un SUV nekad nekaulēsies par manu un citu Latvijas ģimeņu drošību.