Šodien jūtos ļoti skumji pati nesaprotot kāpēc.Dažreiz es sev uzdodu jautājumu kāpēc tieši konkrētas lietas notiek tieši ar mani?Man šķiet ka visa mana dzīve ir kaut kāds sūds uz kociņa.Nē nopetni cik reižu es nēesmu mēģinājusi sev atņemt dzīvību.Tad man ir vēl viens jautājums cik daudz cilvēku pašnāvību ir vajadzīgs lai cilvēki saprastu ka tas ko viņi saka un dara jeb pazemo mūs var novest pie ļoti sliktām beigām.Man nesen palika 16 gadi un tajā dienā es nostājos pie spoguļa un apskatiju savas rētas kuras man ir reāli pa visu ķermeni.Un ko es sāku darīt?Es sāku raudāt.Es nožēloju visu ko biju darijusi pirms manas 16 gadu dzimšanas dienas.Ko par manām rētām saka cilvēki?Nu ja godīgi par to pārsvarā zina tikai mana ģimene un paši tuvākie draugi jo es visu laiku staigāju krekliņos ar piedurknēm vai jakās.Pirms kādiem 6 mēnešiem es ļoti gribāju ķļūt par emo vai gotu.Daļēji arī es to izdariju es sāku nēsāt tikai melnas drēbes un nokrāsoju savus matus melnus.Man bija ļoti grūti tik skaidrībā ar savām emocijām.Pavisam nesen 3 nedēļas atpakaļ es kārtīgi piedzēros viena pati.Neatcreos kādā veidā es pat tiku līdz mājām.Un nākamajā dienā es sagriezu savas rokas.Neviens to pat neuzzināja.Tajā laikā es pati labprāt būtu braukusi uz kādu slimnīcu un atpūtusies no visas pasaules un ne par ko nedomātu.Bet diemžēl mani nekur nesūtīs.Stulbums vai ne?Pēc iznākšanas no slimnīcas es sāku atkal rakstīt dienasgrāmatu.Daļēji tas palīdz jo katru reizi kad man gribas nodarīt sev pāri es vienkārši ierakstu dienasgrāmatā kā es jūtos un man paliek labāk.Bet protams tas nav ilglaicīgi.Vēl man ir jāapmeklē psihalogs jo es ciešu no post traumatskā stresa vai kā tur bija.Kā lai pasaka dažreiz es pie viņas eju dažreiz nē.Tas viss ir ļoti atkarīgs no mana tā brīža emocijām.Paldies visiem kuri atvēlēja savu laiku lai izlasītu manu rakstu...
