Ar patiesu prieku izlasīju interviju laikraksta „DDD” 24.07.14. numurā ar godāto Albertu Sirmuļa kungu no Jelgavas. Pirms vairākiem gadiem mūs saveda kopā „Latvijas Radio 1” pārraide „(Ne)Brīvais mikrofons”, kurā dzirdēju uzstājamies šo cilvēku un, protams, piefiksēju, ka viņu, tāpat kā mani, vairumā gadījumu pārtrauc pusvārdā vai vispār neļauj viņam runāt. Mani ieinteresēja šī persona, jo biju pārsteigts, ka laikā, kad psihslimnieki tiek padarīti bezmaz vai par „svētajiem apustuļiem” un apstākļi psihenēs „sit pušu” komfortu PSRS laika viesnīcās, kāds cīnās par to, lai viņam tiktu noņemta psihiskas slimības diagnoze, lai gan vairums ļaužu tagad dara pilnīgi pretēji – pie mazākām sūdzībām cenšas „izpūst no mušas ziloni” un vēlas izlikties cik vien iespējams garīgi slimāki, jo zina, ka problēmas viņiem šī statusa dēļ, ja vispār būs, tad minimālas, bet privilēģiju nāks vesels lērums. Kādā no uzstāšanās reizēm Sirmuļa kungs nosauca savu mājas adresi, es to piefiksēju un uzsāku ar viņu saraksti.
Nebija viegli iegūt cilvēka uzticību, kuru tik daudzi jau dzīves laikā ir krāpuši un iznerrojuši. Sākumā Sirmuļa kungs pat īsti neticēja, ka jūtu viņam līdzi, interesējos par viņu un gribu palīdzēt, domāja, ka vienkārši ņirgājos, kā to diemžēl daudzi jau bija darījuši pirms manis. Pamazām man tomēr izdevās pārliecināt viņu atsūtīt savus memuārus, kuros viņš bija īsumā aprakstījis savu dzīves gājumu, kādā veidā viņš tika pie „godpilnās” diagnozes un kā praktiski visu atlikušo mūžu cīnījās, lai tā tiktu viņam noņemta, bet diemžēl bez panākumiem.
Sirmuļa kungs PSRS laikā nebija ne pārliecināts disidents, ne ārzemju „kaitīgo” radiopārraižu klausītājs, ne kā citādi pret pastāvošo iekārtu noskaņots cilvēks. Saņemot pavēsti 1960.gadu sākumā, bez iebildumiem uzsāka dienestu padomju armijā. Kad līdz dienesta beigām bija atlicis apmēram gads, viņš pēkšņi sajuta sāpes vēderā, kas viņam radīja jūtamu diskomfortu un traucēja pildīt dienesta pienākumus. Kad mūsu „gudrie” dakteri ar tradicionālām metodēm nespēja noskaidrot šo sāpju cēloni, kādam „prātvēderam” ienāca galvā ideja, ka tas viss taču varētu būt „uz nervu pamata”. Tādejādi dokumentos tika ierakstīta diagnoze neirastēnija, un pats Sirmuļa kungs pirms laika demobilizēts no padarmijas, par ko viņš tobrīd, protams, neskuma. Tomēr šī fakta negatīvās sekas viņš drīz vien izjuta uz savas ādas, jo tas tika šifrētā veidā fiksēts Kara biļetē, bez kuras iekārtoties darbā nekur tolaik nebija iespējams. Un liels bija Sirmuļa kunga izbrīns, ka toreizējos apstākļos, kad bezdarbs nepastāvēja, bet darba roku visur trūka, viņam vienmēr tika atteikts, lai kur viņš ne vērstos darba meklējumos. Beidzot nejauši kāds potenciālais darba devējs viņam izpļāpājās, ka Kara biļetē kā demobilizācijas cēlonis viņam fiksēta psihiska diagnoze, kas daudzās sfērās liedz viņam uzticēt darba pienākumu pildīšanu. Pēdīgi nelaimīgais cilvēks bija priecīgs, ka izdevās dabūt kurpnieka vietu kādā apavu darbnīcā. Tomēr, tā kā šis amats nebija tas, kurā viņš būtu gribējis strādāt visu atlikušo mūžu (Sirmuļa kungs sapnis bija iekārtoties par vilciena pavadoni, lai varētu apskatīt bijušo PSRS un tās ievērojamākās vietas), viņš sāka domāt, kā tad varētu no šīs pilnīgi nepamatoti uzliktās diagnozes atbrīvoties. Viņš pats labprātīgi ieradās uz pieņemšanu pie psihiatra, pastāstīja visu situāciju un lūdza izvērtēt, vai šī diagnoze viņam uzlikta pamatoti, cerot, ka ārsti sapratīs, ka viņu kolēģi ir kļūdījušies un to noņems. Ārsti viņam atbildējuši, ka tik viegli to nevarot izdarīt, kur nu vēl ambulatori, vajagot likties slimnīcā uz pārbaudi un stacionāru novērošanu, kam naivais Sirmulis vieglprātīgi piekrita, tādejādi pats savu stāvokli vēl krietni pasliktinādams.
Trakonamā viņam tika paziņots, ka viņš tiks turēts aiz restēm tik ilgi, kamēr ārsti saskatīs viņa rīcībā „slimības pazīmes”, cik vien ilgi tas būs nepieciešams – nedēļu, mēnesi, kaut vai gadu. Šī ziņa Sirmuļa kungam uzdzina šausmas. Viņš saprata, ka, atrazdamies starp reāli prātā jukušiem indivīdiem 24 stundas dienā, ar laiku tiešām arī pats sāks jukt, tādēļ sāka domāt, ko darīt, lai izprovocētu tās vēdera sāpes, kuru dēļ viņam tika piešķirta „neirastēnijas” diagnoze, lai tad ārsti beidzot sāk atkal pētīt to cēloni. Viņš atcerējās, ka tas notika armijā, kad viņam lika nēsāt dažādus smagumus, tāpēc brīvprātīgi devās uz virtuvi cilāt smagos kastroļus, kuros slimniekiem tika gatavots ēdiens, ar ko krietni iepriecināja virtuves personālu, bet ne ārstējošos dakterus, kuriem nu bija skaidrs – slimniekam ir „patoloģiska vēlme cilāt smagumus”, tātad viņš ir ne tikai neirastēniķis, bet arī šizofrēniķis. Lūk, tāda „loģika” piemita un piemīt arī šobrīd daudziem psihiatriem, kas liek secināt, ka viņi paši drīzāk gan būtu no sabiedrības izolējami un steidzīgi ārstējami. Sirmuļa kungam tika parakstītas „nomierinošas” tabletes, kuras viņam sanitāri piespiedu kārtā lika rīt vairākas reizes dienā. Rezultātā jau drīzumā viņš nespēja ne tikai kastroļus cilāt, bet pat staigāt un ar lielām grūtībām tikai vēl elpoja. Tad beidzot ārsti-slepkavas attapās un nolēma viņam samazināt dozu, kā arī pēc laika nolēma izrakstīt mājās, jo „diagnoze nu viņiem bija skaidra”, atlika tikai sekot, lai slimnieks turpina apzinīgi ārstēties, dzerot ambulatorā režīmā viņam parakstīto indi. Tā kā „ārstēšanas” rezultātā Sirmulis tomēr nebija vēl sajucis prātā, tad viņš, protams, šādu sevis paškropļošanu neveica… Tomēr šim cilvēkam vēl bija kāda ticība valsts varai, tāpēc viņš uzrakstīja sūdzību toreizējās LPSR Veselības Ministrijai, izstāstot savu problēmu un neslēpjot, ko domā par „slakteriem baltos halātos”, kas, tā vietā, lai noņemtu diagnozi, gandrīz atņēma viņam dzīvību. Jau kādu nedēļu pēc vēstules nosūtīšanas pie viņa mājās ieradās sanitāru specbrigāde, kas piespiedu kārtā Sirmuļa kungu aizgādāja līdz ātrās palīdzības mašīnai, kura savukārt atkārtoti nogādāja viņu Jelgavas trakonamā. Šoreiz „ārstēšana” tika vēl pamatīgāka, pielietojot arī „nomierinošas” injekcijas. Visticamāk, nelaimīgais cilvēks tā arī tiktu veiksmīgi nozāļots, ja neuzradies viens vēl pēdējās prāta paliekas pats nezaudējis psihiatrs (paradoksālā kārtā krievs-nepilsonis), kurš beidzot saskatīja acīmredzamo – trakonamā tiek turēts pilnīgi vesels cilvēks. Viņš izrakstīja Sirmuļa kungu no slimnīcas, pieteikdams regulāri nākt atrādīties un teikt, ka viņam ar veselību viss ir kārtībā, vienlaikus dodot cerību, ka tādejādi pēc 5 gadiem viņš varētu tikt noņemts no uzskaites, kas laikam arī notika, tomēr tas nenozīmēja, ka viņš tādejādi zaudētu uzlikto šizofrēnijas diagnozi. Sirmulis saprata, ka PSRS laikos tālāk cīnīties viņam ir bezcerīgi, tāpēc to arī vairs nedarīja.
Sākoties Atmodai un Latvijai atgūstot neatkarību, Sirmuļa kungam radās cerība panāķt savu reabilitāciju. Viņš nevēlējās nekādu naudas kompensāciju, neprasīja arī sodīt savus spīdzinātājus, bet gan tik vien kā „godpilnā” šiziķa statusa noņemšanu. Tā kā neviens jurists pat par samaksu nevēlējās „ielaisties ar trako”, viņam, par spīti savai 7 klašu izglītībai, nācās apgūt nepieciešamās zināšanas gan jurisprudencē, gan psihiatrijā, ko viņš diezgan sekmīgi arī darīja. Sirmuļa kungs vērsās gan pie dažādiem tiesībsargiem, gan pie vairāku Saeimu deputātiem, nesmādējot teju nevienu politisko partiju un tās vadoni, ieskaitot, piemēram, odiozo Zīgeristu, tomēr labuma no tā gandrīz nekāda nebija. Vienīgi ar J.Dobeļa palīdzību viņam izdevās panākt savas t.s. „slimības vēstures” izsniegšanu, kā rezultātā viņš varēja pārliecināties, ka, pat vadoties no PSRS laika normatīvajiem aktiem, viņam nebija nekāda pamata uzlikt „šiziķa” diagnozi. Savukārt, lai to noņemtu, esot nepieciešams vismaz 3 psihiatru pieprasījums, no kuriem viņam izdevās atrast tikai vienu – to pašu cilvēku, kas viņu savulaik izglāba no drošas nāves Ģintermuižā. (Kā te lai neatceras Bībeles stāstu par Sodomu un Gomoru, kurā nebija pat 10 godīgu cilvēku!) Sirmuļa kungs vērsās Administratīvajā tiesā, tomēr arī tā visās instancēs viņam nevēlējās līdzēt. Galīgā izmisumā nonācis, viņš mēģināja vismaz izklāstīt savas problēmas „(Ne)Brīvajā mikrofonā”, taču tā vadītāji I.Ābola un A.Tomsons veiksmīgi parūpējās, lai viņam tādas iespējas nebūtu (kā viņi rīkojas praktiski ar visiem, kas nerunā pa prātam valdošajai kliķei).
Jaunas cerības Sirmuļa kungam radās, kad Saeima sāka apspriest likumu par to cilvēku reabilitāciju, kam PSRS laikā nepamatoti tika uzlikta psihiskas slimības diagnoze. Tomēr drīz vien tās izplēnēja, jo ar „nacionālistes” I.Mūrnieces (cita starpā, bijušās „LA” žurnālistes) svētību šis likumprojekts tika izlabots tā, ka, lai arī ieslodzīšanas fakts tiks atzīts par nelikumīgu, psiha diagnoze cietušajam tik un tā netiks noņemta, jo tā būtu „nepieļaujama iejaukšanās psihiatrijas kompentencē”, ko valsts likumdevējs it kā nedrīkstot atļauties. Sīkāk par šo lietu stāstīja pats A.Sirmulis intervijā avīzei „DDD”…
Ko darīt šinī situācijā, kā palīdzēt A.Sirmulim un viņam līdzīgi cietušiem ļaudīm? Manuprāt, stingri jāpieprasa Saeimai pieņemt likumu, kas veselu cilvēku slodzīšanu psihenē pielīdzina genocīda noziegumiem, par ko pienāktos augstākais soda mērs un kuram nebūtu noilguma (pašlaik tie ir pielīdzināmi sīka apmēra zādzībai vai krāpšanai, par ko pienākas naudas sods, piespiedu darbs vai īstermiņa ieslodzījums līdz 1 gadam; nekā citādi, kā ņirgāšanos par jau esošajiem un potenciālajiem upuriem to nosaukt nevar!). Pēc šādām likuma izmaiņām tādas nekauņas, kā, piemēram, Rīgas psihenes daktere Biruta Kupča nevarēs ciniski deklarēt, ka nezinot nevienu gadījumu, kad kāds vesels cilvēks vispār būtu ar varu ieslodzīts trakonamā. Perspektīva atlikušo mūžu pavadīt drēgnā cietuma kamerā uzreiz viņai „atgrieztu atmiņu”! Otrkārt, protams, jālabo „reabilitācijas likums” tā, lai cilvēkam līdz ar atzinumu par nepamatotu ieslodzīšanu trakonamā tiktu noņemta arī „godpilnā” psiha diagnoze. (Ja nu kāds ļoti gribēs to atgūt, mūsu „humānie” psihiatri viņam tādu iespēju, protams, vēlāk atkal neliegs.) Tagad tuvojas Saeimas vēlēšanas, LR pilsoņi, pieprasiet to potenciālajiem deputātiem!
Visbeidzot, vajadzētu finansiāli palīdzēt Albertam Sirmuļa kungam izdot savus memuārus, ko viņš nav pabeidzis rakstīt, jo zaudēja cerību tos iespiest naudas trūkuma dēļ. Viņa dzīvesstāsta iepazīstināšana ar plašāku publiku parādītu mūsu likumdevēju sistēmas un „humānās” medicīnas īsto seju un varbūt liktu arī vienam otram ierindas pilsonim padomāt, vai vajag sekot pašreizējai modes tendencei „drošības pēc” aiziet aprunāties ar psihiatru, jo ”visi taču tagad tā dara”. Ja ne ko vairāk, tad var vismaz šim cilvēkam izteikt morālu atbalstu, par ko Sirmuļa kungs neapšaubāmi arī būs ļoti priecīgs!
Latvieši, neesiet vienaldzīgi pret cita nelaimi, jo rīt vai parīt tā var arī jūs pašus piemeklēt!
03.08.2014. Aivars Gedroics
