Tā ir mana personīgā pieredze. Viss ir patiesi. Ja jums patiks un komentētāji mani nenoēdīs, tad apsolos uzrakstīt turpinājumu :D
P.S
Atvainojos par gramatiku.
Es piecēlos agri. Visu nakti biju gulējis uz grīdas, atspiedis galvu pret vecajiem, sarūsējušiem čuguna radiotoriem.Mana dzīvoklis radīja daudz jautājumu, uz kuriem atbildes neradās. Kāpēc viesistabas vidū ir sarkana, diezgan dārga paskata sieviešu augstpapēžu kurpe? Kāpēc gludināmais dēlis ir uzlikts uz kafijas galdiņa, vai kāpēc dzīvokļa durvis ir atstātas vaļā? Ar riebumu un nelielu nožēlu es paskatījos uz gandrīz tukšo „JIM BEAM” viskija pudeli. Šī pudele man nevarēja sniegt atbildes uz šī rīta neskaidrajiem jautājumiem, bet spēja izskaidrot manu ārprātīgo galvassāpju, sarkano acu un atmiņas zuduma cēloni. Lai arī es zinu, ka pašlaik notiekošais bija tikai likumsakarīgas sekas manām vakardienas izpriecām, viens jautājums man tomēr nedeva mieru. No kurienes tā sarkanā kurpe?
Dušas aukstais ūdens mani atspirdzināja un zobu pasta aizdina prom to pretīgo garšu, kas visu rītu neatstāja manu muti. Baudot rīta silto kafiju, velkot vaniļas tabakas smēķa saldo dūmu un lasot vecu, pagājušā gada avīzi, sāku tīt atmiņā bildi par vakardienu. Un tinu no paša vakardienas rīta sākuma.
Rīts bija riebīgs, es pamodos izkāpdams ar kreiso kāju no gultas.Dušas ūdens bija riebīgi auksts, un vecais čaiņiks ūdenim, ar ko aplēju savu melno Indijas malto kafiju, bija atstājis nepatīkamu deguma pēcgaršu. Arī cigaretes bija beigušās. Mana ikrīta vēlme pēc nikotīna un patīkamā dūma lika man nervozēt. Es atvēru laptopu, ko reiz man bij aizdevis kursa biedrs, kurš jau 2 gadus ir emigrējis uz Angliju. Kā vienmēr, pirmā interneta adrese, ko atvēru, bija TV NET, kur izlasīju par kārtējiem Krievijas iznīcinātāju bīstamo pietuvošanos Latvijas teritorijai un Rīgas Dinamo hokejkluba zaudējumu. Iečekojot facebook jaunumus, es saņēmu ziņu no Ilzes, sava drauga bijušās draudzenes. Viņa rakstīja, ka aizvakar esot atgriezusies no studijām Vācijā un ļoti vēlas mani satikt. Tas šķita ļoti jocīgi, jo pēdējo reizi ar viņu runāju pirms pusotra gada, kad mans draugs Jānis, kopā ar Ilzi bija apciemojuši mani, manas iegūtās traumas dēļ. Goda kodekss pret draugu Jāni, lika man Ilzei atraidīt lūgumu ar mani satikties, vai vismaz ignorēt to, bet senā patika pret Ilzi, kā sievišķīgu būtni ņēma virsroku. Es jutos neērti, kā izsists no līdzsvara, bet tomēr pār mani skrēja patīkamas tirpiņas. Pielikdams trīcošos prikstus uz klaviatūras taustiņiem, es sāku rakstīt atbildi Ilzei. Es rakstīju ‘’labpraat, bet darbs neatlauj...” ,tad es nodzēsu ziņu un rakstīju „labprāt, tas būtu jauki Tevi satikt’’. Ar aizvērtām acīm es nospiedu pogu enter. Pēc 5 min pauzes atnāca ziņa no Ilzes ar viņas numuru.
Rīta iegūtās emocijas, diezgan ietekmēja manu turpmāko dienas gājumu. Iziedams no savas dzīvokļmājas poģezda, es iekāpu savā vecajā dampi – audi 100. Ar trešo reiz mēģinot iedarbināt šo pelēko spridzekli, es beidzot uzsāku savu rīta braucienu uz darbu. Es nespēju pabraukt garām benzīntankam Statoil, man bija nepieciešamas cigaretes un vēderā sasparojās brūnais lācēns, kurš sagribējās doties pasaulē. Rinda uz toleti benzīntankā bija ne lielāka par 6 cilvēkiem, bet stāvot rindā likās, ka rindu sastāda vismaz 20 cilvēku.Beidzot stāvot rindas priekšā, kā nākamais toletes apmeklētājs, aiz sevis atstājot vismaz 10 cilvēku, mans brūnas lācis sāka spārdīties, kā arī skaļi kliegt. Nu es vairs nespēju gūt skaidru valodu ar savu brūno lāčuku, tāpēc steidzami bija jātiek līdz vietai, kur brūno lāci var palaist pasaulē. Toletē esošais kungs, laikam paspēja tur izgulēties, jo toleti viņš bija aizņēmis neticami ilgi. Jau katru minūti kļuva grūtāk. Gaiss ap mani lika just visiem, ka mans brūnelis grib nākt pasaulē. Visbeidzot durvis atvērās. Manuprāt, jau vien paspējot ienesties toletē, es šo vīru nogalināju tikai ar skatienu.
Pēc piedzīvojuma ar rīta kārtošanos Statoil toletē, es beidzot ierados darbā. Strādāju es noliktavā. Darbs bija pasīvs un garlaicīgs, bet kautkā nauda ir jāpelna. Naudu vēl es pelnu ar vairākām haltūrām celtniecībā. Darba diena pagāja ierastajā rutīnā, klausoties kolēģu jēlajos jokos un pieklājības pēc,nedaudz pasmejoties par tiem. Visu darba dienu es prātoju par Ilzi. Es aizgāju uz toleti un zvanīju. Un tad es sadzirdēju Ilzes saldo balsi, ko varētu, manuprāt, klausīties mūžam. Saruna bija ātra. Galvenokārt runāja Ilze, norādot man, ka jātiekas šovakar 00.00 pie Laimas pulksteņa. Viņa būšot kopā ar savām studiju draudzenēm. Pēc darba braucu mājās neticami žiprs. Pārsvarā pēc darba vienmēr esmu saguris, kad pat jau no darba atbraucot mājās, ir slinkums kāpt ārā no mašīnas, bet todien es biju tik žiperīgs. Jau bija 22.00. Es ēdu vakariņās kārtējo pasūtīto picu no LuLu un nervozēju par gaidāmo vakaru.
Bija laiks. Ar taxi es nokļuvu līdz operai. Ejot pa Rīgas daili, es baudīju to skaņu, kad manas lakādas kurpes atsitas pret Rīgas bruģi. Es dievinu tos brīžus, kad varu saģērbties tā, kā šovakar. Es jutos, kā Jāņtārpiņš tumšā vasaras naktī. Šis elagantais vakara tērps, man lika lidot 10cm virs zemes, līdz beidzot ieraudzīju 7 meitenes, kas smējās un ķiķināja. Un tad Ilze paskatījās uz mani... visa pasaule pārgāja slow motion režīmā.Viņas blondie lokainie mati vējā plīvoja un viņa smējās. Tajā brīdī es viņā iemīlējos.
Es izpīpēju cigareti, noliku veco avīzi, pa virtuves galdu aizslidināju prom savu kafijas krūzi un paķēru laptopu. Es atvēru Ilzes instagram profilu un ieraudzīju bildi no tā vakara – viņa, savā baltajā, pieguļošajā kleitā un sarkanajās kurpēs...
