Atkal! Es atkal gatavojos potenciāli apkaunot sevi, pastāstot kādu gadījumu no savas dzīves. Neko nesaku, bet ir tāda čutene, ka atkal uzradīsies kāds gudrais, kurš par mani zinās vairāk, nekā es pati...
Viss sākās ar nometni. Pirmajā dienā ierodoties nometnē, bija tāda nedrošība, bet nervus nomierināja tas, ka nometnē bija dažas pazīstamas perosnas, tostarp arī audzinātājs. Nometne bija adresēta zēniem, tādēļ pat nebrīnījos, ka bijām tikai četras meitenes. Pieminēšu, ka nometnes vecuma grupa bija 8-14 gadi. (Man pašai ir 13 ) Pirmo reizi ieejot zālē, manās acīs iekrita kāds puisis. Sauksim viņu par Māri. Viņš bija divus gadus vecāks nekā es. Tobrīd vēl nobrīnījos, kāpēc viņš savos 15 ir te? Zinu, ka 13 gadi nav tas īstais laiks attiecībām, bet atzīšos, iekrita viņš acīs...
Atmiņās ataust brīdis kad bija jādodas gulēt.
Durvis tik tikko tika aizvērtas, kā viena no manām istabas biedrenēm iesaucās -
''Tu redzēji kā viņš uz tevi skatījās?''
Es tur brīdi pastāvēju ar muti vaļā, bet tomēr iegalvoju sev, ka tā, iespējams, ir sagadīšanās. Dienas gāja, un viņš arvien uzkrītošāk skatījās uz mani. Es tam labu brīdi negribēju ticēt, bet tomēr piekāpos.
Kādu vakaru istabiņā izskanēja izaicinājums - Iegūsti viņa nummuru!
Nu labi. Izlēmu ar to nesteigties, galu galā priekšā vēl vairākas dienas. Tas man atspēlējās pēdējā dienā, kad par to piemirsu. 
Pieminēšu, ka viņa uzvārdu nezināju. Atgriežoties mājās izmantoju visu savu stalkeres potenciālu un uzraku viņa nummuru. Dūša bija papēžos, bet tomēr sportiska interese ir. Kā būtu ja es viņam uzrakstītu? Domāts, darīts! Mēs lēnām sākām sarakstīties un patiesi, manas aizdomas apstiprinājās, es viņam patiku. Viņš bija ļoti uzmanīgs un ātri atvērās. Lēnām sāka parādīties visnotaļ divdomīgi jautājumi, piemēram, ''Ko es tev nozīmēju? '' 
un tā tālāk. Es arī uzzināju, ka Mārim savos 15 ir bijušas vairākas attiecības un pat pirmais skūpsts. Man tādam skuķim, kuram šāda sarakste bija jaunums, bija neliels šoks. Šis viss mani ar laiku nogurdināja, pazuda vēlme sarakstīties. Īpaši uzmācīgi šķita jautājumi par nākotni. Pēdējais piliens man bija ''Vai tu tici liktenim?'' . Pakonsultējos par šīm tēmām ar manu uzticamo draudzeni Santu, kas ar visām četrām bija par tā pārtraukšanu. Ja tu neesi laimīga, tas ir bezjēdzīgi. Nācās vien piekrist un drīz vien aizrakstīju viņam, paziņojot par savu vēlmi vairs nesarakstīties. Viņš bija man ļoti pieķēries un labi ilgi nevarēja saprast, ko viņs izdarīja nepareizi. Puisis uzskatīja mūsu saraksti par attiecībām. Iespejams tas bija nedaudz ļauni, bet tobrīd kamēr viņš tur emocionāli cīnījās ar sevi un lūdza Dievu, mēs ar Santu par viņu ieņirdzām. Mēs nometnes laikā pat īsti runājuši nebijām un šis mani jau mīlēs nost. Gribu redzēt! Šā vai tā, viņš nāca klajā ar puslīdz saprātīgu ierosinājumu : ''Mums vajag paņemt lielu pauzi. '' Šī pauze ir nozīmēta līdz septembra sākumam, un pašlaik es sevi ienīstu viena vienīga iemesla dēļ... Santa man bija ieteiktusi viņu vienkāršī nobloķēt, lai domā ko grib, bet es, muļķe tur skaidrojos; Kādēļ es vēlos pārtraukt šīs '' attiecības'' ? 
Paldies, ka tiki līdz galam! Zinu ka, nozagu tev labu laika sprīdi. Ja jautātu man, es šajā laikā būtu uzcepusi olas, vai ko tādu, nevis metusies lasīt šo murgu... Pati jau nojautu, ka šis paliek bezjēdzīgs pēc pirmās rindkopas, bet nu tomēr...
Priecātos ja tu šõ visu novērtētu ar tam atbilstošu vērtējumu 
P.S. Vārdi mainīti...
