Cik būs tie, kas izlasīs šo pavisam jaunā spoka rakstu? Sveiciens no manis visiem, kuri šeit apgrozās. ļoti ilgi esmu vēlējusies spokos ievietot rakstu. Nevēlējos būt no tiem basic cilvēkiem, kuri ievieto kādus faktus, aizsākot savu spocēna amm .. ''karjeru''? Viss ir forši, bez nosodījumiem, vienkārši... manī mīt tā vēlme tomēr būt savā ziņā atšķirīgai. Ja esi ticis līdz šejienei, turpini, un es beidzot sākšu .
Es netaisos bārstīt gudrības par to, cik mums - pusaudžiem - iet grūti. Un nē, man nav arī 12 gadi. Man ir raisījušās smagas pārdomas par to, kāpēc mums tik ļoti sāp lietas, par kurām sāpēt nevajadzētu. Kāpēc mēs esam tik mindfuckoti. Lūdzu, nevajag tagad apstāties un doties uz komentāru sadaļu rakstīt ''hormoni'''. Tas ir palicis tik izplatīti pēdējā laikā. Šī pāragrā pieaugšana. Kāpēc uz to tik ļoti tiecas?
Man ir tik daudz ko teikt, bet tik sarežģīti uzrakstīt tā, lai es neizklausos pēc kārtējās pīkstētājas par mūsdienu jaunatni. Varbūt kādu patiesu stāstu iz dzīves? Domāju, vairs nevienu nespēj pārsteigt šie stāsti, kā 13 gadīgas meitenes guļ ar nu jau par vīriešiem saucamiem cilvēkiem. Nepārtrauktas krāpšanas arī nespēj nevienu pārsteigt. Man apkārt ir tik daudz, un jums arī, tikai ... kurš vairs tajā iedziļinās?
Reizēm domāju - kāpēc ir tik maz to patieso bērnu ar īstām vērtībām? Kāpēc vairs netiek izjustas tās smeldzīgās pirmās mīlestības sāpes, bet pēc nedēļas atrasts jauns kavalieris? Lielākas sāpes tiek izjustas par plaisu uz telefona vai vecāku nedotu atļauju braukt uz kādu nodzeršanos.
Vai tā ir jaunākā mode? 
Cilvēki ir būtnes, kurām nav ļoti grūti sagrozīt prātus, pakļaut propogandai. Protams, daudz kas ir atkarīgs no izglītības, intelekta un tā tālāk. bet pa lielam? Tikai retajā ir iestrādāts tas ''filtrs'', kurš atšķir īstu no neīsta, un neļaujas ietekmēties. Bet ietekmēties nav sarežģīti, un to var izcili novērot meitenēs, kuras 13 gados draudzeņu bariņā stāsta, kā vakar ''nolaida'' ar 2 puišiem, vai staigā ar sagraizītām rokām, ik vakaru liekot instagramā tekstus '' i cant live without u, ur all my world, i love u so so much ''
Es vienkārši nespēju izjust cieņu. Reizēm, pat par sevi nē, kritizējot sevi par to, cik ļoti spēju pieķerties cilvēkiem, cik egoistiska mēdzu būt un cik ļoti man sāp dzirdēt no sen palaistas mīlestības sāpīgus vārdus. Izklausos pašlaik nožēlojama? izklausos kā bars ar depresīviem pusaudžiem? Man ir savu prātu ļoti, ļoti grūti izprast. Esmu domājoša, ar emocijām un fantāzijām bagāta meitene, ar ļoti tempermentīgu raksturu un savu striktu nostāju. Un tas, ko es ļoti vēlos - pārtraukt domāt par nevajadzīgiem cilvēkiem, kas nodara sāpes. Nekļūt par pīkstētāju. Par žēlojamu objektu.
Sāp visiem. Sāp arī man, sāp pusaudžiem. Cik patiesas ir šīs sāpes?
Ar prieku lasīšu jūsu komentārus, kritiku, jo ļoti labi apzinos nepilnības rakstā, kuras, patiesību sakot, nevēlos labot, atstājot rakstam '' pirmo un īsto emociju '' sajūtu. Paldies, ja izlasīji, un neaizmirsti novērtēt rakstu ar tavuprāt visatbilstošāko vērtējumu.
+ līdz ar tehnoloģijām viss notiekās ātrākā tempā 
ieliku +4
