Sniga sniegs, pelēkās ielas pakāpeniski pārvērtās baltās putukrējuma upēs, tikai dzērveņu vietā
tika atstāti nejaušu garāmgājēju pēdu nospiedumi. Raugoties pa kreisi uz parka pusi, es redzēju,
kā uz svaigi aizsalušas peļķes paslīdēja sieviete. Pretī nākošais vīrietos piesteidzās klāt, un sniedzot
savu silto plaukstu, palīdzēja viņai piecelties. Viņš apskāva to, noskūpstīja maigi uz pieres un cieši apskaujot
samīļoja. Sieviete bija ļoti pārsteigta. Nepārmijot nevienu vārdu, sieviete paspēja trīsreiz samulst, piecreiz nobīties,
divreiz apvainoties, vienreiz atviegloti nopūsties, septiņas reizes sajusties laimīga, četras reizes vīlusies un pamesta un
vienu reizi ielūkoties telefonā, vai nav pazudis internets.
Viņš jau bija devies prom, kad viņa apjauta, ka tas bija Cilvēks!!!
Dzīvojot 21.gs. viņa protams bija dzirdējusi, ka agrāk zemi apdzīvoja cilvēki, bet nu jau vairākus desmitus gadu, tos gandrīz vairs nevarēja sastapt.
Viņš izskatījās līdzīgi, kā visi pārējie pilsētas iedzīvotāji, taču atšķirībā no tiem, viņa apskāviens bija nepieciešams, plaukstas siltas, acīs nedzirkstīja vilta un lūpas nebija nepieciešams kustināt, lai dzirdētu... Es Tevi vienkārši mīlu! ...
Šodien, kad apkārt ir tik daudz cilvēkveidīgo būtņu, tik daudz svēto mācītāju kā dzīvot. Tik daudz viedokļu par un ap notiekošajiem notikumiem, kurus paši viedokļa sniedzēji neizprot un nav pat paši piedzīvojuši, lai gan lepni ir spieduši Like vai dalīties, tādā veidā paužot savu atbalstu vienai vai citai patiesībai. Mēs esam aizmirsuši, kā tas ir - Būt Cilvēkam!
Apkārt vieni vienīgi cilvēku ķermeņi, ar ārkārtīgi steidzīgu virzību uz kādu no visām daudzajām debess pusēm.
Steidzīgi pelnīt naudu, iegūt varu, iegūt labāku izglītību un izveidot labāku karjeru, lai pelnītu lielāku naudu un iegūtu ar vien vairāk varas. Pazuduši paši savos kustības sarakstos, traucoties tik uz priekšu ar vienalga kādu transportu, nemaz neapjaušot, ka šim izvēlētajam ceļam nav nemaz galapunkta.Traucoties un pat neapstājoties pieturās... gods...tikums...lepnums...ģimene...bērni...atbildība...atklātība...uzticība...cilvēcīgums...veselais saprāts...mīlestība....
Tas viss nav svarīgi... ja agrāk vēl izkāpa pieturās....bēres....nāve....nelaime...līdzjūtība....Tad šodien nereti
arī šīm pieturām traucam garām... nav laika. Nav svarīgi... nav atkal laika...
Cilvēki kļūst arvien nežēlīgāki, vienaldzīgāki, aukstāki... viņi ir pazuduši paši sevī, un lēnām jūk prātā. Nav jau tā , ka viņi nejūt, ka kaut kas nav īsti pareizi. Viņi mana, ka kaut kāda iemesla dēļ gaišās sveces vairs tumsā nesilda, apskāviens vairs nenomierina, skūpsts vairs nereibina un adventes laiks ir tikai nosaukums, kad jādedzina sveces un jāziedo labdarībai , nemaz neizprotot kāda tam visam jēga un kāds sakars ar cilvēka jūtām un sirdi. Taču viņi nesaprot, kas notiek.
Iespējams ir pienācis tas brīdis, kad cilvēks ir neatgriezeniski zaudējis savu saikni ar to, kas viņš ir,no kurienes nāk un uz kurieni dodas.
Šodien, kāda vienkārši spējuša cilvēcību saglabāt cilvēka reakcija vai darbība tiek uzskatīta par bīstamu , nepieņamamu vai vismaz nepieņemamu. Tā izraisa šoku un diskusiju vētru...Eu! Tu redzēji ko viņš izdarīja, tas bija tik cilvēcīgi!....
Vai tiešām satiekot, savā ceļā kādu smilkstošu kucēnu, glāsta vietā mēs izvēlēsimies viņam iespert , iesist ar koku un tikai tad,ja viņš vēl smilkstēs, aizdomāties... Hmm...varbūt viņš nevēlēja mums ļaunu, bet vienkārši no savas patiesās sirsnības vēlējās nolaizīt mūsu rētainās sirdis, lai tās atkal spētu just un mēs nemirkli nešaubītos, ka esam cilvēki. Un, reiz Dievs mūs par tādiem radījis, tad kādēļ mums arī tādiem nepalikt.
Tuvojas Ziemassvētki... Ģimenes un mīlestības svētki... Meklējiet sevi tur, kur ir Jūsu saknes!
Tas ir vienīgais avots, no kura mēs varam smelties visu to, kas mums trūkst.
Un viņš pienāca klāt, un sniedza savu mīlestību kādam pilnīgi svešam cilvēkam, jo viņam tā bija nepieciešama, jo viņi abi bija cilvēki.
Gaišus un cilvēkmīlestības pilnus svētkus!
Ar cieņu un mīlestību
Cilvēks
