Pretpoli pievelkas.5

Pārlasot iepriekšējo rakstu, sapratu, ka tomēr nemāku rakstīt. Bet, tas netraucē man izveidot vēl vienu tikpat nesakarīgu rakstu. Nu tad, lai labi lasās.

Tas viss sākās pirms vairākiem mēnešiem. Es tobrīd vēl rakstīju stāstu instagramā un bara ietekmē nolēmu izveidot whatsapp grupu. Tas bija tik nesen, bet tomēr šķiet, ka pa šiem mēnešiem mana pasaules uztvere ir kļuvusi savādāka, mainījusies. Tad nu es lūdzu nummurus sūtīt directā un pievienoju katru gribētāju. Pēc laba laika uz aicinājumu atsaucās vēl viena meitene. Evelīna. Jums, protams, šis vārds pašlaik neko neizsaka. Ar viņu man ir ļoti cieša draudzība. Mēs lēnām sākām sarakstīties privāti un ar laiku atklājamies. Tas laiks sakrita ar brīdi, kad liela daļa draugu bija no manis novērsušies. Laikam esmu ļoti neciešama... Viņa ir meitene no laukiem, es esmu kapitāla Rīdziniece. Nesaku, ka esmu ļoti izlutināta, bet laikam uz kartupeļu lauku neesmu gatava iet... Mēs uzticējām viena otrai visas savas bēdas, likstas. Lai gan mēs nekad mūžā neesam tikušās. Protams, ka problēmas ar laiku beidzās un mums gluži vienkārši nebija par ko runāt. Ko gan divas meitenes var sastrādāt internetā? Khe khem.. Mēs ļoti aktīvi meklējām puišu nummurus un metām viņus tajā liktenīgajā grupā. Tagad atskatoties uz to, gribas smieties pilnā balsī. Nabadziņi...

Ar Evelīnu vēljoprojām sarakstamies un ļoti ceram satikties. Viņa bija tas jaukais cilvēks ar kura palīdzību man bija vieglāk pārdzīvot šo periodu manā dzīvē. Tobrīd, no manis novērsās mani draugi, /Es zinu, ka atkārtojos/, un vēl šādas tādas ķibelītes...

Paldies, ka tiki līdz galam, es zinu, ka arī šis raksts nav spožš, bet dažkārt ir nepieciešamība atslēgties no apkārtējās pasaules, un man tas izdodas tikai rakstot. Es zinu, ka gramatika ir briesmīga... Esmu atvērta kritikai! Labi, zinu , ka paspēju apnikt, tāpēc... atā.