Šoreiz atkāpe no maniem likteņstāstiem - man gribas padalīties ar sevi no tagadnes, ne pagātnes. Nu patiesībā ne ar sevi, bet kaut ko no sevis - domām, kas šodien neliek manu prātu mierā..
Mana sirds ir plaša. Un ja tā kādu kaut uz mazu brīdi bija iemīļojusi, tad tas kāds tur arī paliek līdz pat šodienai - kaut kur dziļi iespiests, apkrauts ar visām "tagad" laimēm un likstām, bet.. paliek un viss.
Tā kā es cenšos dzīvot šodienā nevis vakardienā, es māku ar prātu aizvērt durvis ciet tam, kas bijis un par to nedomāt. Es ikdienā sevi nodarbinu ar visvisādiem darbiem un lietām, kas vienkārši neatstāj laiku domām par to, kas bijis. Taču tas ir līdz brīdim, kad kāds pēkšņi man iegrūž sejā informāciju, kuru labāk man varbūt nevajadzēja dzirdēt, par jebkuru no sirdī iespiestajiem cilvēkiem. Nav svarīgi, vai tā informācija ir bijusi laba vai slikta, - tas pēkšņi iesit galvā man apziņu, ka šis kāds taču vēl aizvien eksistē, un, vēl trakāk, ka man vēl aizvien rūp, kā viņam iet un vai viņš ir laimīgs. Tad tam visam seko ainas no pagātnes, atmiņas par visu labo, kas ar viņu saistās, tam seko ilgas un beigās arī žēlums vai varbūt pat kāda sīka nožēlas piedeva.
Es cenšos šīs domas atgrūst ar kārtējo materiālās pasaules nodarbi, bet vakarā, kad es vairs neko nedaru un liekos uz auss, lai atpūtinātu prātu un ķermeni, domas atkal uzbrūk. Uzbrūk raizes, uzbrūk greizsirdība, uzbrūk kaitinošais "kā būtu, ja būtu". Prāts kaut kā negrib atslābt, bet beigu beigās uz tāda domu viļņa es lēnām arī iemiegu..
Un kas notiek tālāk? Protams, ka es redzu sapņus. Vairākus. Redzu vienu no tiem sev kādreiz tik ļoti svarīgajiem cilvēkiem, es viņu tur kaut kādā veidā sastopu un tad notiek kaut kādi notikumi, kurā iesaistāmies abi. Beigās kaut kā šis cilvēks pievērš man uzmanību un tur kaut kas izveidojas. Tur nav ne skūpsti, ne kas cits tamlīdzīgs, bet sajūtas - kaut kāda pievilkšanās vienam pret otru un tā laimīgā kopā būšanas sajūta.
Un tad partrūkst aina, kuras vietā uzpeld cita. Tikai šoreiz tur ir redzami notikumi, kuros iesaistīts cits cilvēks. Arī kāds no tiem, kas man kādreiz bijis sirdi saistošs. Un atkal tas pats scenārijs, tikai citādāki notikumi. Viss sākas ar draugiem, tad mani draugi pasauc personu, no kuras labāk šobrīd izvairīties, lai nebūtu nekādi greizsirdības uzplūdi. Bet nē.. protams.. atkal man viņš iepatīkas. Viņam es. Un atkal mēs daram kaut ko kopā = krāmējam mantas vai ko tamlīdzīgu, izjūtot to patīkamo saikni, ka esmu es un ir viņš, un tā ir labi - vienkārši būt. Tā laimes sajūta ir tik viegla un patīkama, kāda bija bērnībā rotaļājoties ar tām mazajām pavasara vardītēm grāvja malā. Bez raizēm. Bez domām par citiem apstākļiem. Bez rēķināšanās ar citiem.
Un tā šādi sapņi turpinājās visas nakts garumā līdz pat rītam. Es redzēju cilvēkus, kuriem es esmu kādreiz pieķērusies (draugus un paziņas - pat bez jebkādām pāra attiecībām). Es redzēju tieši tos, par kuriem pēdējās dienās un nedēļās esmu pavisam nejauši ieguvusi kādu īsu informāciju, kādu faktu, kas ir patiess un neapgāžams, redzēju tos, kurus vienkārši kāds ir pieminējis tiešā sarunā ar mani, kā ar kniebienu rokā atgādinot visas manas vecās, neizskaidrojamās pieķeršanās sajūtas šim cilvēkam.
Es īsti nesaprotu - kāpēc manā prātā veidojas tādas ainas? Vai tā tas ir visiem? Vai varbūt tas nozīmē, ka manī ir kaut kādas šaubas par kaut ko, par esošo situāciju..?
Es neesmu viena. Jau ilgi man ir kāds, kuru mīlēt un kas mīl mani. Mēs rūpējamies viens par otru un redzam sevi kopā arī nākotnē. Mums abiem kopā ir labi, ka neko citu nevajag un visi citi cilvēki un apstākļi paliek mazsvarīgi. Bet tajos brīžos, kad mīļotais nevar būt man blakus un es palieku viena ilgaku laiku, mans prāts vai drīzāk zemapziņa taisa visādus jucekļus galvā, izraisot bailes par sevi..
Patiesībā, dažkārt tas notiek arī tad, ja mīļotais ir blakus. Tas man šķiet tik netaisnīgi pret viņu! Es tik ļoti priecājos, ka viņš nemāk lasīt manas domas.. Nu neko netīru jau es nedomāju, bet tomēr..
Vai Tev arī tā ir kādreiz bijis? Es laikam meklēju mierinājumu, bet zinu, ka atbildes var būt visdažādākās. Tik dažādas, cik dažādi esam mēs.
Varbūt tā ir sievietēm, bet vīriešiem nē.. Bet varbūt vīiešiem ir vēl trakāk.. Brr.. Es laikam to pat negribu zināt.. Šī domas novirze piederētos jau atsevišķā rakstā.
