Godīgi atzīstos, ka par Rihardu Bargo uzzināju vien pērnā gada nogalē, kad apmeklēju kaut kādus prozas lasījumus Rīgas Anglikāņu Svētā Pestītāja baznīcā, kurā viņš uzstājās ar īsu fragmentu no savas tobrīd jau pabeigtās grāmatas, kurai drīzumā bija jāparādās tirdzniecībā. Bez viņa tur bija gan bijusī ministre, gan Nils Sakss un vel daži. Bargā lasītais mani uzjautrināja un piesaistīja visvairāk. Vēlāk grāmatu izstādē pavisam nejauši uz maiņas punkta galda atradu viņa dzejas grāmatu „Mīļvārdiņi”. Tā kā naudas nebija, „Plikos rukšus” toreiz nenopirku un līdz ar to arī autogrāfu nedabūju, kad vienā no dienām Bargais uzstājās. Bet arī uz to es netiku, jo paliku Mansarda stendā, kamēr pie Bargā devās mani kolēģi. Par viņa „Tenkām” es tikai virspusēji kaut ko biju dzirdējis, bet ne tik daudz, cik tagad uzzināju no viņa rukšiem. Kaut kā pat biju palaidis garām visus tos skandālus, to bardaku utt. Bet ne par to...
Maija sākumā nosapņoju, ka esmu kļuvis par Zvaigznes ABC blogeri. Jau iepriekš par to biju domājis, taču lasāmā man nekad netrūka un šo ieceri gribēju pietaupīt vēlākam laikam. Maijs tiešām nebija tas mēnesis, kurā par to gribēju domāt, bet sapnis bija jārealizē, īpaši jau pēc tam, kad Zvaigznes ABC pārstāvji atbildēja uz manu sapņa ierakstu. Tā nu es aizrakstīju Egitai, ar kuru vienojāmies, ka mana pirmā grāmata būs tieši Riharda Bargā „Plikie rukši”, nekas, ka dažas dienas iepriekš satiku TR Notāru un dabūju viņa jaunāko grāmatu, kuru ilgi biju gaidījis. Protams, gribēju pabeigt „Pelēkzils uz rozā”, bet iegrimu Bargā stāstos...
„Visi visos kaut ko atstāj”
---
Iesākumā gribu teikt, ka esmu lasījis dažādas šāda tipa grāmatas, taču neviena no tām nav bijusi tik dziļa un īpatnēja kā šī. Protams, nojautu, ka no grāmatas var sagaidīt daudz pārsteigumu, īpaši jau tāpēc, ka neesmu lasījis „Tenkas”. Jau pēc „Mīļvārdiņu” izlasīšanas sāku apjaust, ka Bargais ir gejs, jo pirms tam par to nebiju domājis vai lasījis. Bet šajā grāmatā tas ir atspoguļots pat vairāk nekā var iedomāties. Dažbrīd lasīju Annai kaut ko priekšā, pats nezinādams, kas sekos, un viņa viebās un teica „Fuj!” Nu jā, šajā grāmatā tas viss tiešām netrūkst un ainas ir aprakstītas sulīgi un skaidri. Un te es nerunāju tikai par seksuāla rakstura ainām, bet arī tēlu apraksti Bargajam izdodas tik sasodīti labi, ka jebkurš rakstnieks kļūst greizsirdīgs par šādu māku rakstīt. Viens ir skaidrs, man jātiek pie „Tenkām”...
„Es gribēju visus, bet nevēlējos nevienu.”
---
Grāmatā bez spilgtajiem realitātes aprakstiem ir arī ļoti daudz humora. Pat vietās, kur smieties nebūtu pieklājīgi, Bargais ir spējis uzrakstīt tā, ka nevar nepasmaidīt. Starp rindkopām figurē gan Selindžera Kolfīlds, gan sabiedrībā zināmas personas (pārsvarā rakstnieki), gan dziedātājs Morisejs, kuru arī es klausos. Tā kā kopumā „Plikie rukši” ir ļoti krāsaina grāmata un tajā aprakstītie piedzīvojumi nevienā brīdī neļauj vilties. Uzreiz gribas vairāk šādu grāmatu, vairāk piedzīvojumu, kuri ir gana līdzīgi paša piedzīvotajiem. Ja no grāmatas būtu jāizceļ kaut kas viens, es to nespētu, jo tā mani pārsteidza. Tajā vienkāršība savijas ar izcilību un rindu pa rindai aizrauj lasītāju sev līdzi. Tajā bez „Tenku” izzināšanas, es uzzināju arī par to, kas ir tas labums, kas ir uz „Mīļvārdiņi” iekšējā vāka, pirmo mīlestību Ligitu un to, ka „tuvošanās dažreiz spēj attālināt.” Vienu vārdu sakot – grāmatā ir VISS.
„Esmu nolēmis izstāstīt – salaist sevi rukšos, lai tie stabulēdami un dancodami metas pār kraujas malu bezdibenī, tik bezgalīgā kā punktiņš manā sirdī, un es varu sākt visu atkal no jauna.”
