Šad un tad gadās, ka kāda laba grāmata tiek netīši palaista garām, ko tu, labākajā gadījumā, atklāj nedaudz vēlāk, bet, sliktākajā – iespējams, ka nekad. „Pilsētu dedzināšana” ir no tiem retajiem gadījumiem, kad grāmata bija iznākusi vēl pavisam nesen, bet pamanījās man paslīdēt garām, lai gan tobrīd biju norīkots atlasīt šo to no izdevniecības grāmatām tirgošanai mūsu kafejnīcā/grāmatnīcā. Kādu dienu tomēr biju iegājis Jāņa Rozes grāmatnīcā un paņēmu to pašķirstīt. Ne tāpēc, ka zināju, kas tas ir, bet gluži nejauši... Uzreiz iepatikās iekšējais noformējums, īpaši jau nodaļas ar gadaskaitļiem, ar kuriem autore spēlējas, iesākumā tos rakstot jauktā secībā. Tanī brīdī atcerējos par vienu vācu valodā lasītu amerikāņu autora grāmatu, kurā dēls (rakstnieks) apraksta sava tēva gaitas un dzīvi kopumā. Romānā gan viņi nedzīvo zem viena jumta (vismaz sākumā ne), taču dēls strādā patversmē, uz kuru kaut kādā brīdī sāka nākt arī viņa tēvs, kurš iedomājies, ka ir gatavs uzrakstīt ietekmīgu pasaules grāmatu. Bet ne par to, jo abas šīs grāmatas ir līdzīgas tikai tajā, ka tajās pagātne jaucas ar tagadni.
Jau tobrīd ļoti iekāroju grāmatu, tāpēc pie pirmās izdevības apvaicājos pēc tās pašā izdevniecībā un drīz pēc tam „Pilsētu dedzināšana” tika nogādāta pie mums kafejnīcā un es ar milzīgu sajūsmu ķēros tai klāt, iesākumā pat nepamanot, ka līdz ar grāmatu, esmu saņēmis arī kartiņu ar ierakstu „Grāmatu tārpi ir izslēgti no Sarkanās grāmatas! / Lasīšanas stafete 2016”. Nu dien, ļoti iepriecinošs bija augusta sākums...
---
Uz sieviešu sarakstītām grāmatām vienmēr raugos nedaudz skeptiskāk, nekā uz pārējām, lai gan esmu feminists (ha!) un pati pirmā grāmata, kuru no tiesas lasīju ar lielu sajūsmu, pirmā, kura manī radīja šo vēlmi LASĪT, bija sievietes uzrakstīta. Taču šoreiz atmetu savus aizspriedumus un ķēros grāmatai klāt vēl pirms lielā kāzu drudža. Tā laikā man lasīt nesanāca, bet līdz septembra sākumam jau biju izlasījis šo jauko romānu. Beigu beigās šī grāmata man pierādīja, ka spēju iejusties arī meitenes ādā un sajust viņas stāstu caur sevi, jo es grāmatas nelasu, es tās izdzīvoju.
„Šis stāsts jaušas kaut kur uz manas apziņas robežas, es gandrīz varu tam pieskarties. Tas virmo manas atmiņas drēgnajos nostūros, neskaidra atbalss no priecīgākām dienām, smaidiem, dažām balsīm. Tas ir kā manā albumā blāvējošās melnbaltās fotogrāfijas, kurām stūriem izžuvusi līme un kuras, albūmu šķirstot, birst ārā gluži kā pamodušies taureņi.”
Un tā viss sākās. Ir 2013. gads. Autore gan tūlīt pat piebilst, ka „sākt vajadzētu no sākuma. Bet kur ir sākums? Sākumu ir daudz.” Un tas mūs atmet atpakaļ uz 1998. un 1962. gadu. Tā ir neliela spēle ar dažādām pagātnes ainām, kas noved pie tā, ka pirmā nodaļa sākas tālajā 1940. gadā. Tīna – galvenā romāna varone – vēl nemaz nav piedzimusi. Viņas māte (Elza) un tēvs (Pēters) satiekas gadu vēlāk. („Gadskaitļa maiņa atnestu pavasari, tas būtu pirmais īstais miera pavasaris. Taču pašlaik nenāk pat ziema, visu laiku viens vienīgs novembris.” – gluži kā Latvijā, ha!) Notikumi rit savu gaidu un 1946. gadā Pēters mana, ka Elza ir „kļuvusi mazliet apaļīgāka.” „Tas viņai piestāv. Padara viņu tādu kā nobriedušāku.” Viņa aizvien grib Pēteru uzrunāt uz „jūs”. Un tas, ko Elza uzskata par ķircināšanu, nav vis ķircināšana, bet patika. Par dāvāto mēteli Elza saka, ka „Elizabete Karma šādu mēteli atļauties nevar,” uz ko Pēters atbild ar jautājumu: „Vai Elizabete Ungere varētu?” Vēlāk pasaulē nāk Tīna un īstie piedzīvojumi tikai sākās. Drīz mēs uzzinām arī to, ka „Pilsētu dedzināšana” ir tikai kāršu spēle, ne kaut kas šausmīgs, kā var likties lasot grāmatas nosaukumu.
„Pasaule sastāv no nejaušībām un pārpratumiem.”
Ar kārtīm aizraujas Tīnas tēvs. Viņš paslepus iet spēlēt un sākumā pat visu laiku uzvar un naudas ģimenei netrūkst. Beigās gan viņš paspēlē daudz, bet tas nav nekāds brīnums, jo azarts aprij ne vienu vien spēlēt gribētāju. („Dzīve mani pārsteidz reti. Spēle mani pārsteidz vienmēr.” ) Tas savukārt noved pie dzeršanas, pie ģimenes iziršanas utt. Un to visu lasītājam jāizdzīvo caur mazās Tīnas acīm.
---
Starpposmos, kuriem doti nosaukumi „Intermeco” (I un II), autore ir atgriezusies pilsētā, kura grāmatā tiek aprakstīta. Tās ir dziļas pārdomas par bijušo, par atmiņu kopumā. („Tieši smaržas labāk nekā jebkas cits spēj uzvandīt atmiņas. Tieši smaržas pazūd gausāk nekā jebkas cits.” ) Cilvēku gan tur vairs nav kā agrāk un tas ir tas pats, kas pie mums – laiki kļūst aizvien neapdzīvotāki...
„Es vienmēr visiem esmu teicis: fotografējiet savas lietas. Ļaužu atmiņa ir absolūti neuzticama!”
---
Grāmatā ir daudz grāmatu. Tīna grib lasīt un lasa, apskauž Vunderliha kundzi, kurai ir tūkstoš šādu draugu (grāmatu). Viņa vēl ir maza. Tīna iet uz bibliotēku. Lieliem soļiem lēkājam pa viņas bērnību – neglītais gadījums ar Martu, gājiens naktī uz skolu, autobusa šoferis, krievi... Viņa ir iedziļinājusies pati sevī, „nevis savu vecāku dzīves kuģa bojāejā.” Drīz dzīve sākas no jauna. Daudz vairāk laika tiek pavadīts ar Vovu – krievu, kuram viņa meta ar olu. Bet Vova aizbrauc un skumjāka kļūst arī pati grāmata. Un to visu es izdzīvoju kā paša dzīvi. Netraucēja nedz gadu starpības, nedz vietas. Grāmata lika gan domāt, gan atcerēties. Nenovērtējamas ir tās sajūtas, ko grāmata sniedz...
„Gaiss ir pilns noklusētu vārdu.”
Un kopš pie mums parādās aizvien vairāk igauņu literatūras, es par viņiem zinu teju vairāk par mūsu pašu vēsturi. Tā būtu patiesība, ja vien nebūtu iznākušas sērijas „Mēs. Latvija, XX gadsimts” grāmatas... Bet ir jauki iepazīt šo kaimiņvalsti caur lielisku literatūru. Vai brāļiem lietuviešiem nav tādu rakstnieku? Vai viņu vēsture nav gana interesanta? Varbūt esmu palaidis to garām? Ar šiem jautājumiem vērsos pie Jāņa O., kurš teica, ka drīzumā kaut kad būšot kaut kas no lietuviešiem (ne vēsture).
