Čau, vēlreiz! Mani vēljoprojām sauc Andrejs, vēljoprojām raujos stroikā un joprojām patīk meitenes! Principā, nekas nav mainījies kopš mana pirmā raksta šeit, kurā stāstīju par to, kā labāk nevajag svinēt izlaidumu. Laiks iet, kļūstu vecāks, gudrāks.. nu, labi, gudrāks nē, bet pieredze gan krājas. Bieži ieveļos dazādās likstās un amizantās situācijās; šoreiz pastāstīšu, kā man un čomiem veicās piektdienas ballītē.
Labākās idejas dzimst pālī.
Viss sākās jau agri no rīta. Stroikā darbs gāja kā no rokas. Priekšnieks priecīgs un objekts tuvojās beigām. Mēs ar čomiem izdomājām, ka labi paveiktais darbs jāatzīmē ar kādu glāzīti. Paņēmām šņabi un katrs pa pāris alēniem. Aliņš, protams, kā uzdzeramais - neesam jau nekādi mīkstie! Bijām trīs puiši. Es un divi mani čomi. Pirmais bija mans labākais draugs Matīss. Bieži ar viņu iedzērām un zinājām katru sīkumu viens par otru. Sadzēries man stāsta par to, ka šim esot maziņš krāniņš. Principā viņa sēklinieki ir kā sīpoli - vienmēr, kad dročī, tad gribas raudāt! Otro sauc Egīls. Īsts alkāns trešajā paaudzē. Vectēvs bijis kolhoza laikā vietējā pagastā galvenais ļergas tecinātājs, kura mantu iecienījuši pat pilsētnieki. Sencis turpinājis arodu, bet šis - vienkārši triec vienā laidā!
Nāca pusdienlaiks. Devāmies uz blakus esošo maķīti iekost, lai mazāk dod galvā. Vēl jau bija biš jāpastrādā un brigadieris solījās atbraukt uz darba dienas beigām pačekot, kā tad mums darbs iet uz priekšu. Sēžot maķī, vieglā skurbulī, sākām apspriest pie blakus galdiņiem sēdošās meičas. Nu, gaumes mums zolīdas. Visiem večiem patīk pakaļas un lieli ciči - tur mums viss sakrita. Tad Egīls nāca klajā ar piedāvājumu kopā pēc darba doties uz kādu nakstklubu, kurā par bārmeni strādā viņa čoms Raimonds. Par viņu biju daudz dzirdējis, esot baigais kazanova un varot gultā dabūt katru veceni, kuru sagribot. Man bija skaidrs, ja gribu šodien špiļi viļi, tad šitā būs lieliska kompānija, ar kuru būs vieglāk tikt pie vecenes.
Pēc darba sarunājām doties pa mājām - sapucēties vakaram! Biju vannā un apkasīju tūpli no biezumiem, kad pie durvīm jau zvanīja Matīss. Bijām sarunājuši uz klubu doties kopā, jo Egīls devās turp uzreiz pēc darba. Matīss kaut ko žņaudzās, ka daudz nevarot vairs dzert, jo jātaupa nauda. Es, personīgi, vispār nesaprotu, kur naudu liek cilvēki, kuri nedzer un nelieto alkoholu!? Nu, kur ? Labi, man bija vienalga, jo zināju, ka viņš tā pat turpinās dzert. Lai vai kā, sasmaržinājušies, sapucējušies devāmies uz klubu.
Pie kluba ieejas mūs sagaidīja rūgta vilšanās. Egīls pilnībā pietesies un apsargs viņu jau bija paspējis izmest no kluba telpām. Iesēdinājām šo taksī, lai ved uz mājām. Tobrīd pamatīgi sašļuku, jo sapratu, ka ar Matīsu divatā būs grūti tikt pie vecenēm. Arī Raimondu vēl nepazinām, cerējām, ka Egīls šodien iepazīstinās un tad tik viss notiks, bet nekā. Iegājām klubā un tur Matīss atpazina Raimondu pie bāra letes. Devāmies klāt un stādījāmies priekšā kā Egīla draugi. Viss tomēr notika forši! Salēja mums alu un varējām sākt zondēt apkārtējās vecenes.
Klubs kā biezs no čožām.
Viss kā parasti. Pilns klubs ar mazajām, kuras tēlo baigās beibes; pilns ar brūnām bomzenēm, kuras to vien grib, lai viņām uzsauc; pilns ar plukatām*, kuras nevienam neinteresē. Pus vakaru pavadījām pie letes, kur to vien darījām kā triecām alu. Vienu brīdi Matīss sāk mani mudināt, ka jāuzrunā blakus sēdošās meičas. Šīs tīri tā neko. Biju jau pietiekoši ieskurbis, lai mestu kanti.
Matīss sāka pirmais. Lielajā skaļumā pat īsti nedzirdēju ar ko viņš sāka, bet jau pēc mirkļa meičuki smaidīja un spieda mums rokas. Iepazināmies! Viss forši. Esot atbraukušas ciemos pie draudzenes, kura strādājot pilsētā, bet pašas esot no laukiem. Nu, pats audzis ģerevņā, zināju, ka lauku meičuki ir vaļīgi. Itsevišķi tie, kuri dzīvo dziļāk laukos. Bazarējām ar viņām jau stundu, kad viena no meitenēm piedāvāja iedzert šņabi. Es biju šokā. Patīkami pārsteigts. Matīss gan sabijās, jo, šķiet, saprata, ja vēl turpinās dzert, tad ātri parubīsies. Man enerģija vēl pārpārēm un sapratu - šeit ir jāizspēlē filigrāns triks ar metriņu.
Izdevās! Meičuki staroja. Tobrīd likās, ka esmu balles nagla. Visas uz mani skatījās ar lielām acīm. Šķiet, tobrīd mans egō tikai auga un likās, ka šādi varu dabūt katru meiču gultā. Par to gan nebija priecīgs Matīss. Meičuki lika arī viņam paņemt šotiņu un, protams, viņš būtu mīkstais, ja atteiktos un sagrautu savu vakara gaitā iegūto reputāciju, jo biež meičām teica, ka triec šņabi kā sultāns. Nu, līdz sultānam viņam tālu.. divas glāzes iztrieca un gandrīz apvēma vienu no meičām. Tobrīd meitenes no mums novērsās un galu galā izrādījās, ka tā lauķe, kura kūdīja visus uz šņabi ir aizņemta. Nu, ko!? Atkal sašļuku, jo Matīss jau gribēja doties prom no kluba. Man toties tieši otrādi, pēc mīzelu jūras, ko radīja izdzertais aļāka daudzums, šņabis nāca kā atklāsme, ka vēl varu daudz un dikti, un šoreiz man ir atkal jātiek pie špiļi viļi. Pavadīju Matīsu līdz kluba izejai. Bija bail, jo likās, ka viens netikšu galā; būs bail uzsākt sarunu vienītī ar kādu.
Pēc brītiņa devos atpakaļ uz ieņemto vietu pie bāra letes un biju patīkami pārsteigts - blakus sēdēja meiča, kuru pa dienu biju redzējis hesītī. Nu, kāda iespēja!? Kāda sakritība. Viņa sēdēja un gaidīja, kamēr Raimonds viņai uztaisīs kokčiku. Es uz viņu tik ļoti aizskatījos un aizdomājos, ka pat nepamanīju, ka viņa skatās man pretī. Pēkšņi es atapos. Viņa samulsa. Viņas samulsinātais smaids lika man pasmaidīt. Tobrīd kaut kas ieklikšķēja galvā un uzreiz uzsāku sarunu. Izrādās, meičuks ne tikai pēc izskata, bet arī pēc rakstura tāds tīri neko. Saruna risinājās viegli un saistoši. Reti ar kuru man izdodas tāds kontakts, bet ar viņu viss bija vienkārši un dabiski. Pēkšņi šī man vaicā, kur tad mani čomi, jo viņa esot ievērojusi pa dienu, ka viņi tādi rupji, vulgāri un skaļi aprunājot visas meičas, kuras redzot savā tuvumā. Tobrīd sabijos, bet atradu elegantu veidu kā tikt cauri, sakot, ka tie noguruši un ātri devās pa mājām, jo rītā uz darbu. Jā! Biš sameloju, bet tobrīd likās, ja teikšu taisnību, ka viņi pierijās kā cūkas pirms kaušanas, tad nebūs tas labākais iespaids par mani un maniem čomiem. Lai vai kā - viņai skaļā mūzika, trokšņi un cilvēku mudžēšana visapkārt bija jau apnikusi; viņa piedāvāja doties laukā - pastaigāties!
Uzvara.
Izgājām naksnīgajās ielās un devāmies pastaigā. Šķita, ka viņa jau ir pietiekoši ieskurbusi. Man daudz nevajadzēja līdz sākām jau mīlināties viens ap otru. Apsēdāmies parkā uz sola un turpinājām iesākto. Vēl vien pāris vārdi un viss.. mans loceklis bija apvēlies līdz nebijušiem apmēriem. Te pēkšņi viņa saka, ka šis parks ir netālu no viņas dzīvokļa. Viņa esot nogurusi un gribot doties uz majām. Ja mans loceklis spētu runāt, tad noteikti viņai teiktu: "Eu, mazā, ņem mani līdz!". Bet es biju pieklājīgs, teicu, ka pavadīšu viņu līdz mājām, jo tas itkā esot man pa ceļam. Ja godīgi man pat nebija ne ellē jausmas, kur mēs atrodamies.
Devāmies pie viņas. Bijām jau kāpņu telpā, kad gribēju padoties un tikai atvadīties. Te pēkšņi viņa sāk atkal mīlināties. Iekarsu! Mans loceklis un sēklinieki pavēlēja mesties ar viņu iekšā dzīvoklī. Sākām izģērbties. Kaislīgi metāmies viens otram virsū. Biju ievērojis vakara gaitā, ka viņai ir diez gan liela pakaļa, bet tikai klikatiņās viņa izskatījās vēl lielāka. Būtībā viņas pakaļa bija tik liela, ka viņa varēja sev noformēt grupu. Viņai vienkārši piešķirtu invaliditāti par to, ka ir tik liela pakaļa. Varētu braukt sabiedriskajā transoprtā pa velti un sēdēt uzreiz divās sēdvietās.
Pēkšņi mēs jau abi kaili. Viņa pagriezās, pietupās un sagrieza pret mani pakaļu! Es nodomāju - zajebiss! Man jau ir pieredze un skils pakaļstumdīšanā. Šo algoritmu biju jau iegaumējis kopš izlauduma laikiem. Viss beidzās labi. Nu, vismaz man! Viņas pakaļa bija pietiekoši liela, lai sagremotu visu manu pulvera devu, takā nedomāju, ka viņa par to lieki uztraucās.
No rīta gan viņa bija īgna. Lai gan sestdienas rīts un itkā brīvdiena, bet tomēr viņa atteicās ar mani pavadīt vēl laiku. Es devos prom..
Tomēr viņa forša! Uzturam kontaktus un turpinam tikties. Tagad man bija savs veiksmes stāsts, ko pastāstīt darba kolēģiem un tiem diviem mudakiem, kuri atlūza piektdienas ballītes sākumā! 
* plukata (šeit) - meitene, kura nerūpējas par savu izskatu!
P.S. Lai dziļāk izprastu stāstu, vēlams izlasīt pirmo daļu! 
PALDIES, ka izlasīji!
Lai Jums jauka diena!
