"Pieķerties cilvēkam ir gluži kā sažņaugt stikla lausku plaukstā..
Tu ieķeries no visa spēka un pirmais sajūtu vilnis izurbjas cauri Tavam ķermenim kā strāvas trieciens. Tai mirklī nepietiek laika, lai apjaustu spēcīgās sāpes. Alkas pēc kopības ar šo personu liek žņaugt dūri vēl ciešāk, un tikai pēc laika Tu saproti – SĀP!
Aizsargreakcijas vadīts Tu atsvied to un ieurb skatienu plaukstā, dziļā rēta tecina asiņu tērcītes kā atmiņu plūdus pār izbijušajiem mirkļiem. Katram brīdim pa pilei. Plakš plakš. Tās nopil uz asfalta un sarec savā izlietotībā. Tās nevar satecināt atpakaļ un atgūt mirkli. Nevar vēlreiz izdzīvot to, kas jau pagājis. Un pāris metru attālumā, auksta un gaidoša, gulēs stikla lauska. Piemiņas pilna. Neviena pieķeršanās nekad nespēs atkārtoties.
Katrs stikla gabaliņš ir mūsu sašķeltās dzīves fragments. Mēs katrs, nolaužam un dāvājam tos tiem, kuru sirdīs un prātos mums vienmēr būs lemts mitināties. Katrs gabaliņš atstās rētu kādam plaukstā. Par atmiņām, par sapņiem, par piemiņu.
Nepieķeries cilvēkiem, ja neesi gatavs dziedēt rētas.
Neiemīlies, ja neesi gatavs paciest sāpes.
Nečīksti par vientulību, ja neesi gatavs ziedot laiku.
