local-stats-pixel

Pelnītas ciešanas5

80 1

Tātad, sveiki. Šis nebūs nekāds izdomājums, šis ir stāsts no manas dzīves, kas notika pirms vairāk nekā 10 gadiem, bet moka man vēl šodien un dažreiz pat liekas, ka nezinu, kā turpināt.

Tātad, kad es biju mazs, aptuveni 4-5 gadus vecs, es biju ļoti nežēlīgs pret dzīvniekiem. Es ar kokiem bakstīju suņus, kas bija aiz iežogojuma, metu suņiem ar akmeņiem un vēl citas lietas. Par suņiem tā mazāk, jo par to es dabūju, ko biju pelnījis, proti, man suns iekoda. Tā man bija mācība. Bet tagad vairāk par kaķiem, precīzāk, par vienu kaķi, kas piedzima manai kaķenei, kura bija ļoti agresīva, tāpēc tā tika sveikā cauri.

Šos kaķus mani vecāki paņēma ar domu mani pieradināt pie dzīvniekiem, lai beidzu būt tik nežēlīgs pret tiem un iemīlu tos. Bet tik vienkārši tas nenotika. Tas mazais runcis bija mīlīgs, bet es, sīks idiots, to nepratu novērtēt un, lai gan es neatceros, tas drošvien bija iemesls, kāpēc biju tik nežēlīgs. Viss sākās ar to, ka iemetu viņu gultā. Tā nu es turpināju viņu mētāt, līdz uzmetu līdz griestiem. Viņš iekrita gultā. Metu vēlreiz. Kaķis nokrita zemē. Es viņu paņēmu, un skats ko ieraudzīju, paliks manā atmiņā visu mūžu. Mazajam kaķēnam asiņoja deguns. Es raudāju visu dienu un pats pateicu vecākiem, ko izdarīju. Pēc tās reizes es vairs nevaru neko tādu izdarīt. Man ļoti patīk kaķi, bet dažreiz, kad atceros, ko esmu izdarījis, kas parasti notiek brīžos, kad aizdomājos, man parādās TĀDS pretīgums pret sevi ka dažreiz pat nezinu, kā turpināt. Man mamma teica, lai tieku tam pāri, jo šis kaķis nodzīvoja 11gadus un laikam jau piedeva man. Bet tomēr, ir neiespējami tikt kaut kam tādam pāri. Kaķim sāpes pārgāja un viss sadzija, bet man šis skats drošvien paliks prātā visu mūžu. Es zinu, ka esmu to pelnījis, es neesmu pelnījis iespēju tikt tam pāri, bet ar to sadzīvot ir ļoti grūti.

Lai nu kā, šis raksts bija vairāk domāts, lai es varētu to pastāstīt kādam, jo varbūt tas liks kādam vai kādai aizdomāties un nepieļaut šādas kļūdas, jo tās tevi var nepamest ĻOTI ilgu laiku, jo tas skats manā prātā jau sēž 14 gadus, un, ticiet man, ar laiku labāk nepaliek

Varbūt kāds no jums, spokiem, zina, kā var kautkam tādam tikt pāri, lai gan varbūt ir pat labāk, ja netieku tam pāri.

80 1 5 Ziņot!
Ieteikt: 000
Spoki.lv logo
Spoki.lv
Reklāma

Komentāri 5

0/2000
Izrunajies ar kadu,es sikaks savu varnas,ravu baloziem galvas nost,vispar nesapratu dzivibas vertibu,es tagad pat musas istaba nesitu un lapsenes,bet saudzigi nokeru un palaizu vala.Ar gadiem tikai izproti to ko pasaule dod.Mazi budami mes to nesaprotam,mums neiemaca vai ka citadi.
3 0 atbildēt

Tas ir vienkārši jaatlaiž ,jo vairāk tu par to domā jo vairā tas tevi vajā ,tāpēc tev ir laiks saprast ,ka kas notika tas notika. Galvenais ,ka tu spēj saprast savu kļūdu!

0 0 atbildēt
Ja kad es biju maziņa man bija kaķis. Es nebiju ļaunā pret šo kaķi, vismaz ne domu ziņā. Biju maziņa un duma. Es raustiju kaķi aiz astes un nesapratu, ka viņam sāp, jo tā bija vietā, kura viss vieglāk bija pieķerties un nelaist vaļā. Viss beidzas ar to, ka kakim kaut kas notika ar asti un kļuva sliktāk ar veselību. Pēc tam es sevi valdiju, lai vairāk šim kaķim neskartos klāt astei. Man izdevās, un es sevi vairs īsti nevainoju, jo šīs kaķis bija labākais kaķis, kādu es mīlēju. Un viņš nodzīvoja diezgan garu mūžu. Nevajag sevi šaustīt par to, kas ir bijisemotion
0 0 atbildēt

Tu esi to pelnījis, ceru ka tu to VISU atcerēsies vienmēremotion

0 2 atbildēt