Sveiki visiem...
Vēlos padalīties savā pieredzē kā es savos 16 gados piedzīvoju pamatīgu deparesiju.Visi vienmēr jau saka ko tur mēs tie pusaudži tur ņemamies ar to depresiju un ka mēs paši visu safantazējam.Bet ziniet ko tā nav.Man viss jau sākās 13 gadu vecumā kad aizgāju prom no savas audžumammas dzīvot pie sava audžutēva.Viņi abi bija šķīrušies tāpēc dzīvoja atsevišķi.No sākuma viss it kā bija kārtībā.Biju priecīga gāju uz skolu sāku iet 7. klasē.Bet tad vienu dienu es nejauši atradu tēta istabā žileti.Un man radās doma sagriezties bet tajā dienā to nespēju jo man likās ka tas ļoti sāpēs.Savā ziņā jau man bija taisnība.Es to žileti noslēpu savā istabā un pilnīgi aizmirsu par to ka man tāda vispār bija.Mans tēvs laikam vispār nepamanija ka tā bija pazudusi.Pēkšņi es visu laiku domāju par to kā būtu ja es izdarītu pašnāvību.Visu laiku par to vien domāju.Skolā manas atdzīmes pasliktinājās un mājās dēļ tā man sākās problēmas ar tēvu.Viņš mani lamāja es raudāju viņš kliedza uz manis.Tad vienu jauku dienu es neaizgāju uz skolu bet nobastoju tā bija pirmā reize kad es tā rīkojos.Man visu laiku zvanija tētis bet es necēlu telefonu un ignorēju viņa zvanus.Tad tētis man atsūtija sms kur bija teikts ka mēs vakarā par šito parunāsim.Un tad es nobijos.Es sāku raudāt un man sākās histērija.Man bija ļoti gari mati un es nesapratu kāpēc bet es tos tajā pašā dienā nogriezu pavisam uz zēngalviņu.Man tajā momentā likās ka tie man traucē dzīvot lai gan vaina nebija manos matos.Es iegāju virtuvē kur mums bija neliels zāļu skapītis tākā mana tēva jaunajai draudzenei bieži sāpēja galva tur atradās burciņa kurā bija 100 ibumetīni.Es tos paņēmu un 30 minūšu laikā tos visus izdzēru.
Šausmīgi raudāju un ienīdu sevi.Tad es atcerējos ka man taču bija žilete.Es to paņēmu rokās un ar trīcošiem pirkstiem ievilku pirmo švīku.Tas nesāpēja vismaz nebija tik traki kā es biju to iztēlojusies.Tā es turpināju griezt savas rokas līdz mans palags piesūcās ar asinīm.Es uzvilku mugurā savu mīļāko jaku un izgāju laukā no mājas un vienkārši bēgu prom man bija bail no tā kas ar mani notiksGribēju nomirt.Pārdzīvoju notikušo.Nesapratu kāpēc es to izdariju.Man nebija nekādas problēmas man vienkārši bija iedomas savā galvā.Bija tāda sajūta ka kāds cits kontrolē manu prātu un like man darīt visas tās muļķibas.
Es gāju pa ceļu.Es vienkārši gāju uz priekšu un neskatijos atpakļ gribēju visu atstāt pagātnē.Ārā bija ļoti tumš un man palika ļoti auksti.Tālāk es laikam noģību jo neko neatceros atceros tikai to kā es pamodos slimnīcā un pie manas gultas sēdēja mans tētis.Viņš neko man neteica.Es nespēju ieskatīties viņam acīs.Es biju slima un stulba.Atnāca māsiņa un noņēma man no rokas sistēmu.Tad kad viņa bija izgājusi laukā no palātas mans tētis beidzot sāka ar mani runāt.Viņš teica ka esmu egoiste un evienu necienu es tikai piekritu viņam jo viņam bija taisnība.Man nerūpēja tas kā jūtas citi.Es gribēju vienkārši pazust no šīs pasaules.Es tā arī tētim pateicu ka uzskatu ka mana piedzimšana ir bijusi kļūda un ka es vēlos nomirt.Tētis sāka lasīt man lekciju par dzīves jēgu.Un ko es es turējos pie saviem vārdiem.
Nākamie 3 mēneši manas dzīves tika pavadīti pie visādiem ārstiem un lietojot visādas zāles.Es naktīs nespēju aizmigt.Visu laiku domāju par nāvi un uzskatiju ka tas ir manas dzīves mērķis.Nomirt.Es sāku bastot skolu un mans tētis vairs nespēja mani kontrolēt.Es visu laiku par katru sīkumu rīkoju histērijas.Biju kā mazs bērns.Biju egoiste.Man bija vienalga par citiem.Nejutos vajadzīga.Ar laiku tētim apnika tur visādi ņemties ar mani un viņš atmeta man ar roku jo uzskatija ka pati esmu pie visa vainīga.Un tā jau arī bija.Biju galīga psihopāte.Mani aizsūtija uz slimnīcu psihiatrikso protams.Kur pavadiju veselus 7 mēnešus.Tas man nepalīdzēja saparst savas dzīves jēgu.Tagat vēljoprojām esmu izmisumā.
Iespējams jums šis stāsts liekas neloģisks bet man vienalga jo zinu ka pasaulē būs kāds kuram tas rūpēs un kurš manī ieklausīsies.
, lai gan es nepīpēju, nu varbūt mēnesī 1-2as cigas....
