Sveiki spocēni! Man mazliet apnikuši tie FML un citi raksti, kur tiek aprakstīti "patiesie" dzīves stāsti, ko ir izdomājis pats autors. Es šoreiz pacentos un parunāju ar saviem zināmajiem cilvekiem, kuri ir piedzīvojuši neveiklus, smieklīgus brīžus. Tātad, es trīs cilvēkus izvēlējos, lai viņi padalītos ar saviem patiesajiem dzīves stāstiem. Kā arī baigās jums atstāja dzīves pamācību. Izbaudiet lasīšanu! :)
1) Es neesmu alkoholiķis un reti dzeru, ja iedzeru tad tas parasti ir noteikti svinībās, lai paceltu kādu kārtējo tosta glāzi par veselību. Tomēr stāsts ir šāds, kuru pat patiesībā nevēlos stāstīt, bet ja tas ir anonīmi, tad man nav par ko kaunēties. Ar draugiem, sen atpakaļ, svinējām jāņus un mums tie sanāca perfekti! Pēc trešā alus kausa varēja sajust pirmo viesuļvētru galvā! Bet es un mani draugi, kā jautrie bērni, bieži izdomājam baigi trakas lietas, kuras vēlamies piedzīvot. Viens no mums ierunājās, ka varētu iet pliki skraidīt pa pilsētu nakts laikā, jo tā pat visi svin jāņus dārzos vai kur pagalmā pie ugunskura. Nu tad mēs visi seši parakastījamies uz to kā neprātīgi bērni un vilkām bikses nost. Visi vienlaicīgi izskrējam ārā no lielās dārza būdiņas un sākām skriet pliko cīsiņa krosu. Līdz ko tikām uz galvenajiem ceļiem kur bieži staigā cilvēki un brauc mašīnas, tad sākās jautrība. Mēs apsēdāmies uz ietves apmales un centāmies nosēdēt vismaz desmit minūtes, lai sajustu to riska līmeni. Pagāja kādas septiņas minūtes un redzam, ka spoža gaisma brauc pretī. Visi vēl sarunājām, ka paliksim sēžot, lai sajustu to patieso riska jautrību. Nevarējām saprast kas brauc pretī, jo mašīnai gaismas bija diezgan spilgtas, ka apkār gaismas stariem bija melns pleķis. Līdz ko lēnām un lēnām mašīna sāka piebremzēt pie mums un tad mēs sapratām, ka mūsu jautrība beigusies... Pašvaldības policiju gan mēs nebijām gaidījuši... Izkāpj ārā šoferis un jautā:"Ko jūs kaili šeit dariet?" Protams, nāca pretī atbilde no mana drauga:"Meklējam papardes ziedu!" Policists:"Un jūs atradāt!" Draugs:"Tiešām, kur?" Policists:"Te pat sodu blociņā." Draugs:"Mēs nebijām gaidījuši, ka jūs atbrauksiet." Policists:"Mēs nebijām gaidījuši plikus vīriešus kas meklē papardes ziedu!" Es:"Bet šodien ir jāņi, mēs neko ļaunu nevēlam. Mēs tikai stulbi trakus piedzīvojumus vēlamies piedzīvot un izdomājām pliki pasēdēt uz apmales. Ja jūs šodien svinētu, vai jūs arī ar draugiem kaut ko dumju jautrības pēc nedarītu?" Policists:"Jums daudz atrunu, bet labi... Jums paveiksies aiziet bez papardes zieda. Tikai tagad ejiet atpakaļ no kurienes esat nākuši un uzvelciet apakšbikses! Kaut gan, jums taisnība! Ja es ar savējiem tagad svinētu, es arī noteikti ko tik dumju gribētu darīt. Labi, jauku jums nakti, plikadīdas!" Policists smejoties iekāpa mašīnā un blakussēdošais policists arī bija smejoties līdz asarām, tad arī abi aizbrauca. Nu tā mēs pliki atgriezāmies lielajā dārza būdiņā un ar to arī beidzām savu trako piedzīvojumu. Tālāk mēs visu nakti spēlējām kārtis, protams saģērbušies. Un dzīves pamācību došu jums šādu... Skrieniet pliki, nemanāmi!
2) Piedzīvojums? Es pat nezinu kāpēc neesmu sācis rakstīt grāmatu par saviem piedzīvojumiem! Bet vienu no saviem simts piedzīvojumiem izstāsīšu! Es ar savu brāli pagaidām dzīvoju kopā un mēs labi sadzīvojamies. Bet stāsts būs par mūsu mājdzīvnieku un mēs viņu saucam par Zaglēns. Zaglēns ir pelīte, kura mums brīnumainā kārtā bija parādījusies. Māja mums ir sakopta un viss tīrs, tāpēc rēķinājāmies ar to, ka mums ir tikai viena pele atklīdusi no kaut kurienes. Pirmās dienas mēs pamanījām, ka no mūsu pagatavotajām desmaizēm palika virsū vairs tikai sviests. Pēc tam redzējām melnus Tic-Tac veidojumus uz grīdas utt. Ar brāli sapratām, ka mūsu mājās ir atskrējis "zaglis". Tomēr mēs negribējām likt peļu slazdu, jo neesam tik nežēlīgi lai nogalinātu mazu dzīvību. Tāpēc mans brālis uzbūvēja slazdu, kur peli iesprostotu lai neizkļūtu ārā. Nākamjā rītā redzējām mazo zaglēnu. Varēja redzēt, ka pelīte bija ļoti satraukusies, bet neko ļaunu pelei nedarījām. Pirmās trīs dienas paturējām pie sevis, jo nezinājām kur to palaist. Barojām zaglēnu un kā arī sataisījām viņam būrītī labu viesistabu. Kad ceturtā diena pienāca, mēs ar brāli paņēmām būrīti ar visu pelīti un devāmies uz tālāko pagalmu ko varējām atrast lai to palaistu brīvībā. Mēs attaisījām būrīša durtiņas un vai pat ar varu izbīdījām pelīti ārā. Līdz ko izkāpa ārā no būrīša, pele bija vai pat sastingusi un stāvēja uz vietas. Skatījās, skatījās apkārt un tad pagriezās uz mūsu pusi, itkā paskatījās uz mums un tad fiksi ieskrēja atpakaļ būrītī. Tad es ar brāli sapratu, ka mazā radībiņa paliks ar mums, kā ģimenes loceklis. Pelīte bija iedzīvojusies un ātri pierada pie mums un kā arī vēl joprojām dzīvo ar mums! Pamācībā teikšu tā... Tas kas jums var šķist briesmīgs, var patiesībā izrādīties kas brīnišķīgs!
3) Hah, izstāstīt varu! Bet es īsu piedzīvojumu izstāstīšu. Es dzīvoju daudzstāvu ēkā un mani kaimiņi arī pagadījušies tādi kas nākuši no baltā psihopāta nama. Pēc darba, ierodoties mājās, parasti uzreiz ķeros pie ēdiena gatavošanas, jo esmu izbadējies kā nezvērs. Pagatavoju mērci un tad uzliku spageti vārīties uz 15 minūtēm. Tajā brīdī aizgāju uz otru istabu lai paskatītos uz īsu brīdi ko kārtējās, nejēdzīgās TV reklāmas rāda. Pēc desmit minūtēm devos atpakaļ uz virtuvi un mani ļoti pārsteidza tas ko redzēju. Mana mērce un mani vārošie spageti pazuduši! Es tajā brīdī biju šokā, jo nu kā var kas tāds notikt!!! Protams, es kā muļķis parasti atstāju ieeja durvis vaļā, jo atnākot no darba man ir tāds niķis aiz slinkuma neaizvērt durvis uzreiz ciet. Nu neko, labi, devos uz kāpņu telpas pusi, lai paskatītos kur manas vakariņas. Ataisu durvis... neviena nav... ne manas vakariņas, ne tas nelietis. Man bija pārāk liels nogurums tieši tajā brīdī meklēt to stulbeni, kas aiz dzēruma vai aiz joka nozadzis manu ēdienu. Sapratu, ka šoreiz būs jāēd popkorns un siermaizes. Un labi, ka tā bija piektdiena! Pamodos nākamajā dienā ap pulksten 10.00 un lēnā garā saģērbos lai ietu uz veikalu nopirkt sev ko ĒST! Ataisot durvis ieraudzīju jau jaunu pārsteigumu kāpņu telpā, pie manām durvīm. Uz zemes bija tukša bļodiņa kur bija mana mērce un tukšs katls kur bija mani VĀROŠIE spagetī! Bet bija ārī kas bonusā nācis klāt... Lielā raffaello kaste ar zīmīti. Un uz zīmītes bija rakstīts:"Vakariņas bija garšīgas! Ienākšu pie tevis ciemos biežāk!" Man pašam smiekli nāca, jo ko tādu katru dienu nepiedzīvot! Kā arī līdz šai dienai neesmu vēl uzzinājis kurš pamuļķis tas bija, kā arī tagad durvis uzreiz taisu ciet. Dzīves mācība jums cilvēki... Taisiet durvis ciet biežāk, nekā vakariņas pēc darba!
Man nav domas veidot otro daļu, bet ja vēlēsieties, tad varbūt kādus citus izjautāšu, ja atradīsies laiks. :) 
