Raksts (nepārlasīts) tīri mirkļa pārdomas lai gan neticēsiet - saīsinātā versijā
Kā gan iespējams tikt pie pilnas laimes?
Bieži vien iespējams domājam ‘’Kādēļ man tā neveicas? Paskatos uz citu un pamazām sāku apskaust to kā viņš dzīvo. Viņam ir viss – savs dzīvoklis, labs atalgojums, labs draugu loks, vidusmēra automašīna, otra pusīte kas viņu mīl un iespējams viņš to pietiekami nenovērtē.’’ Tanī brīdī tev liekas ‘’ nu jā! Man tiktiešām vienkārši neveicas. Man iespējams ir pāris lietas kas varētu teikt ir sasniegums savā ziņā, bet tās iespējams ir tikai lietas bez kurām patiesībā varētu iztikt. Lietas kuras es tiktiešām vēlos ir lietas kuras iespējams es pat nevaru sasniegt. Esmu pat mēģinājis bet ne reizi nav izdevies. Citas lietas esmu mēģinājis arī vairākas reizes bet tās taču galu galā ir izdevušās. Bet tas ko tiktiešām vēlos ne. Man laikam tiešām neveicas.’’ Sākotnēji liekas ka drošvien esi tāds vienīgais līdz saproti ka ir lietas kas citiem nav pieejamas un tikmēr tu sēdi ar tām pat nenovērtēdams cik īpašas tās ir. Ģimene, izglītība, īsts draugs, vecmamma, kāds vērtīgs sasniegums vai manta, kura tev liekas pašsaprotama jo tu uz to esi tiecies visu savu mūžu un esi ieguldījis daudz darba tanī. Galu galā tu nenovērtē kas tev ir bet apkārtējie vēlas sasniegt to ko tu esi panācis. Tāds ir šis dzīves aplis, kuru mēs pat nepamanām savā ikdienā. Mēs tiecamies pēc kā jauna jo tāda ir mūsu – cilvēku daba, un viss tajā ir kārtībā jo katrs vēlas plūkt savus uzvaras laurus, tā teikt ‘’Pastāvēs kas pārvērtīsies’’, drīzāk gan ‘’Pastāvēs kas attīstīsies’’.
Bet ja ir lieta kas katram ir pašsaprotama. Pie tās nonāk gandrīz katrs savā dzīvē bet tev nekādi nav ne jausmas kā pie tā tikt. Iespējams tev ir kāda problēma sevī, kas cilvēkus ne pārāk piesaista, bet pat ja tu apzinies kas šī ir pa lietu un centies to uzlabot vai novērst cilvēki to nepamana, jo galu galā tu esi piedzimis ar šo traucēkli, šo stulbo ieradumu vai arī esi to ieguvis bet tev jau neviens dzīves pamācību neiedeva un nepateica no kā obligāti jāizvairās. Bet ar to jau laikam jāsadzīvo un jāturpina dzīvot cenzdamies. Bet kā ir tad, kad šī lieta, jeb pareizāk jau būtu jāsaka cilvēks (protams) ir ideāli tas ko esi vēlējies? Iespējams, bijusi kāda sabiedrībā pazīstama dāma kas tev jaunībā ir tik ļoti iepatikusies, un patīk vēljoprojām un tad pirms tu saptoti ka šī būtne nemaz nedzīvo tavā pilsētā un būtu praktiski tiktiešām nereāli ar viņu pat aprunāties tu uzzini... ka viņa... tikpat skaista, tikpat pozitīva, tikpat interesanta, burtiski kā mats uz mata atbilst tam ko esi sapņojis jau gadiem un vienmēr pieceļoties sapratis ka tas ir tikai sapnis un ne realitāte, bet būtu tak patīkami izdzīvot šo sapni? Un šo sapni izdzīvot ir pa visam reāli, jo te viņa ir... stāv tev priekšā un runā publikai kādā pasākumā uz kuru tu nemaz īsti negribēji nākt šodien un šī būtu vienīgā reize kad tu viņu būtu jebkad saticis un patiesībā pirms tu ienāci vēl domāji varbūt doties prom, un tiklīdz tu viņu ieraudziji tu saprati ka tu varētu palikt šeit visu atliku;so mūžu un skatīties uz šo brīnumaino būtni kuru tu domāji tu nekad nesatiksi bet te nu tā diena ir pienākusi un sapņi piepildās..... bet.... cilvēki mēdz arī murgot.
Šis sapnis – tik salds ka negribas aizmirst, negribas piecelties bet tad tas sākas. Modinātājs skan un tu izdzirdi no viņas to.... ka viņai ir otrā pusīte. Nu viss. Runā ka, ja tev tiktiešām rūp par šo būtni jeb cilvēku tev jāmācas palaist viņu savā laimē un tev vajadzētu būt laimīgam ka viņa ir laimīga kaut ja tas nav ar tevi. Tāds arī pirmais priekšstats, bet ko darīt ja tev šāda sajūta jau bijusi iepriekš un liekas ka šis ir ierastais scenārijs. Tu noteikti esi sajucis prātā. Vientulība ir tevi novedusi tik tālu ka tu gandrīz vēlies izjust rūpes no jebkura kas piekristu. Bet dažkārt dzīvē laikam jāizvērtē ko tu tiktiešām vēlies un, iespējams, jātiecas pēc tā. Bet ko atkal tad ja jau esi ko līdzīgu mēģinājis darīt? Tev tiktiešām kautkas nav labi. Bet ja nu tomēr, vēl pēdējo reizi tev liekas ka es labprātāk riskētu būt ar cilvēku kurš mani jau piesaistījis no pirmā acu skatiena un par kuru esmu sapņojis jau gandrīz visu bērnību. Protams tas bija cits cilvēks bet janu ne? Janu ir lietas ko cilvēki vēl nav izskaidrojuši un šis ir tas pats cilvēks tikai piedzimis citur tanī pašā laikā? Tad tu zini, ka esi tiktiešām sācis jukt prātā ja galvā nāk pat tādas domas.
Tad varbūt vienīgais kas atliek ir tiekties pēc tā un ja ne, tad drošvien dzīves galvenā misija būs neveiksmīga un varēsi atgriezties pie samaņas un dzīvot laimīgu dzīvi un šis bloks tev vairs nemaisīs prātu. Bet kā? Kurš cilvēks gan pamestu jau iespējams pozitīvu dzīvesveidu un ieradumus, lai iespējams to uzlabotu tikai nedaudz? Kādēļ lai šī būtne gribētu izvēlēties jebkādā gadījumā būt ar tevi ja tev ir arī šī kaitīgā īpašība kas citiem liek tevi aizmirst 10 minūšu laikā, un kādēļ lai viņa būtu savādāka? Kādēļ lai viņai tu liktos tik interesants un citādi atbilstošs, lai viņa riskētu ar savu dzīvi tevis dēļ? Vai tu pats sevi novērtē kā labu variantu?
Šie jautājumi moca mani visu laiku jau kopš pirmās dienas kad viņu satiku.
Cilvēku vērtēšana... kurš to ir izdomājis? Pat ja tev tas liktos muļķīgi un tu tam nepaļautos tu tikuntā būtu vienīgais kas šādi domā un neko tas nemainītu... vai arī? Vai arī citi šādi domā un ja kāds nesāks izpaust tad arī nekad netiks sadzirdēti? Nezinu...
Lai arī kā būtu...jādzīvo tālāk...esi izdarījis galējo slēdzienu, ka galvenais uzdevums dzīvē ir jāpanāk un jātiecas uz to, ko tiešām vēlies. Varbūt viņai būs labāk, ja nemaisīsies un ļausi dzīvot laimīgi, bet viss nav vēl zaudēts. Labāk vienreiz mēģināt un iegūt uz visu dzīvi, nekā visu dzīvi atcerēties to, kā tu pat nepamēģināji.
Pirmais baļķis ir nokritis uz ceļa – lai tiktu tālāk jāsāk tas vilkt malā...
