Čau visiem.Šoreiz gribēju padalīties savā pieredzē kā es atradu savu labāko draudzeni ar kuru draudzējos jau vairāk par vienu gadu.Tātad ar viņu es iepazinos 2017 gada 30 janvarī kad nonācu slimnīcā.Viņa tur bija nedaudz ilgāk par mani.Pamazām sākās sarunas gaidot pusdienas un es sapratu to cik ļoti līdzīgas mēs esam.Viņa man uzticēja visu savu dzīvesstāstu un es viņai savējo.Pamazām sāku saprast ka viņas priekšā man nav jāizliekas un jāmelo jo viņa mani saprata un pieņēma tādu kāda es esmu.Par to esmu viņai visvairāk pateicīga.Tad pienāca liktenīgā diena kad viņai bija jābrauc prom.Es iekšēji jutos tā it kā zaudētu daļu no sevis.Vislielākais šoks man bija tas ka viņa aizbrauca prom pat neatvadijusies no manis viņa pat neapskāva mani.Tajā naktī es pusnakti pavadiju vienkārši raudot jo sapratu ka esmu viņu zaudējusi un ka mēs nekad vairāk netiksimies.
Tomēr liktenis bija lēmis savādāk jo es viņu atkal satiku nonākot tajā pašā slimnīcā otro reizi.Viņa tur stāvēja un skatijās uz manis it kā es būtu kaut kāds spoks.Es šoreiz sev apsoliju ka nepieķeršos viņai tik stipri kā iepriekšējā reizē tomēr lieta tāda ka mēs nonācām vienā istabā un tad mūsu kontaksts atjaunojās.Pus nakti mēs pavadijām runājot par viss kaut ko.Kopā smējāmies kopā raudājām.Mūsu kontakts izveidojās vēl stiprāks nekā es cerēju,Tajā reizē es sapratu ka šī meitene ir mana labākā draudzene.Lai arī mēs ārpus slimnīcas nēesam satikušās es zinu to ka lai arī kurā pasaules malā viņa būtu zinu to ka viņa kritīs un celsies par mani.Un es tāpat par viņu.Viņa zina lietas par mani kuras man būtu kauns stāstīt kādam citam.
Saulīt ja tu šito lasi tad atceries ka es tevi ļoti mīlu un tu man esi ļoti vajadzīga.Nav labākas draudzenes par tevi.Piedod par visu pārējo.
