Dzīvē viss mainās, kad Tu kļūsti atkarīgs no cilvēku goda prāta. Kad es uzzināju,ka gaidu bērniņu, es nebūtu iedomājusies,cik ļoti tas mainīs manu dzīvi, pat kamēr mazais vēl dzīvē nav ienācis. Es sāku skatīties savādāk uz lietām, ievēroju būtiskas detaļas, dzīves situācijas, kurām agrāk pat nepievērsu uzmanību, tas, protams, ir normāli, tad kad dzīvē ienāk pārmaiņas. Arī es esmu bijusi viena no tām, kura iesmej par omītēm sabiedriskajā transportā,kad viņas pa galvu un kaklu cenšas ieņemt savu vietu pagrūžot visu savā ceļā. Es pat neiedomājos domāt par iemeslu, kāpēc viņas tā dara. Es agrāk nepievērsu uzmanību cilvēkiem, kas pieturās pīpē, kamēr apkārt stāv nesmēķētāji. Tātad daudz kam tā īsti nepievērsu uzmanību, jo es esmu jauns cilvēks, manas domas kavējās citur, tas ir normāli. Lai gan vienmēr esmu palaidusi gan vecus cilvēkus transportā, gan palīdzējusi, tas ir, vienkārši nēesmu bijusi vienaldzīga, nekad līdz galam neizpratu to cilvēku vajadzības, kā arī pieaugošo sabiedrības vienaldzību. Par to, tad arī ir šis raksts.
Kad puncis nu jau kļuva redzams un fiziski arī palika grūtāk, jo jāturpina strādāt, bet šajā laikā, gan augošais bērniņš, gan tavas pašas ķermenis, darbs, ikdienas dzīve paņem tik daudz spēka, ka tiešām, iekāpjot autobusā, tu vienkārši gribi apsēsties, jo kājām ir smagi un elpot ir grūti, vēl grūtāk ir tad, ja jau ir bezgaiss, taču cilvēki uz tevi paskatās un novēršās, lai gan tehniski man ir tiesības pieprasīt vietu, tā kā veciem cilvēkiem, indvalīdiem, grūtniecēm un mātēm ar bērniem līdz 7 gadiem ir sēdēšanas priekšroka,bet es nesaprotu, kāpēc cilvēkos ir pazudusi šī empātija pret līdzcilvēkiem? Lūk, tad es sapratu, tās nabaga omītes, kas rikšo uz brīvajām vietām, jo kļūstot atkarīgas no sabiedrības goda prāta, viņas saprot, ka vietu tā, reti, kad dabūs, bet kājas un mugura tāpēc nebeidz sāpēt, mēs nezinām, cik daudz jau viņi ir nostaigājuši, šie vecie cilvēki un indvalīdi un cik daudz viņiem vēl tajā dienā būs jāstaigā, varbūt tās 15 - 20 min pasēdēšanas var dot viņiem tik daudz. Mūsu ceļi nav gludi, šoferi bieži brauc diezgan agresīvi, strauji bremzējot, uzsākot braukšanu, strauji griežot stūri, pirmīt nosauktajām cilvēku grupām, tas var būt apgrūtinoši, lai pilnā transportā atrastu vietu, kur stāvēt stabili.
Bieži vēroju arī autobraucējus, gājējus, riteņbraucējus. Arī tur trūkst elementāras cieņas un cik bieži ir sastopama vienkārša nerēķināšanās, labākajā gadījumā tas atstāj tikai sliktu garastāvokli, sliktākajā, tas beidzas ar traumām un arī nereti ar nāvi.
Un arī smēķētāji, esmu priecīga par tiem smēķētājiem, kas bauda savu cigareti netraucējot citiem, taču, kāpēc ir jāsmēķē pieturvietās, kur ir pat zīmes saliktas, ka nav tur atļauts smēķēt, kāpēc ir jāsmieķē pie veikalu ieejām, kāpēc daudzi smēķētāji nevar noiet malā, lai viņi paši varētu netraucēti pīpēt un citiem ļaut elpot gaisu bez tabakas dūmiem, kas ir viņu izvēle, jo viņi ir nesmēķētāji. Jo apkārt mums nav burbulis, mums apkārt ir gan astmas slimnieki, gan tuberkolozes slimnieki, alerģiski cilvēki, cilvēki, kam vienkārši tabakas dūmi ir nepatīkami.
Tie ir tikai daži piemēri, taču varētu vēl tik daudz nosaukt…
Citu cilvēku apvainošana, izsmiešana, stereotipi, nerēķināšanās ar citiem, tas viss mūs attālina, nevis vieno ar viensotru, patīk mums sabiedrība vai nē, bet mēs esam sabiedrības daļa, pat ja mums ir vienalga, ko par mums domā, mēs esam brīvi utt., tas nenozīmē,ka termins cieņa r pazudis, jo kur ir mūsu brīvība, tur pat ir arī kāda cita brīvība, kas ir jārespektē. Šis raksts ir atgādinājums par to, lai mēs neiesprūstam savā pasaulē un neaizklājam acis un mutes, ausis, ka tas viss mums ir dots, lai mēs to izmantotu un ne tikai savam labumam. Pat ja tagad jums viss ir ideāli, jūs nekad nevarat zināt, kā dzīve var pagriezties un pēkšņi arī jūs varat kļūt atkarīgs no kāda goda prāta. Es arī esmu daudz no šīs visas pieredzes mācījusies, tā ir nenovērtējama. Cieņa tik daudz neprasa, taču,manuprāt, tik daudz dotu mūs visu dzīvēs. Ko jūs par to domājat, kā jums šķiet,kas mūsdienu sabiedrībai pietrūkst un kas to darītu pozitīvāku?
