Padzirdējis, ka jau 2015. gada rudenī (tobrīd bija tā paša gada aprīlis) ir gaidāms jaunākais franču rakstnieka Mišela Velbeka romāns latviešu valodā, es skaidri zināju, ka to gribēšu, jo gribēju jau to brīdī, kad tas tika izdots vien Francijā un tai pat laikā arī Vācijā (jo vācieši bija pamanījušies sadabūt tiesības uz romāna kopiju un pagūt to arī iztulkot, lai izdošana būtu vienlaicīgi ar oriģināla parādīšanos tirgū). Toreiz gan grāmatas „Pakļaušanās” iznākšana tika pārcelta, jo dienā, kad bija paredzēta oficiālā prezentācija, Parīzē notika šausminošie terorakti – tie, kas bija vērsti pret satīras žurnāla „Charlie Hebdo” redakciju (gan jau atceries!) un ne tikai. Tā kā grāmata ir tieši par musulmaņiem un to nākšanas pie varas tieši Francijā, tas viss izraisīja vēl jo lielāku ažiotāžu ap šo literāro darbu.
Bet nerunājot par teroraktiem, Dens Dimiņš, kurš tulkojis arī citas Velbeka grāmatas, kuras arīdzan izdevis Jāņa Rozes apgāds, pamanījās nozaudēt (?) tulkojumu un tāpēc grāmata iznāca vien šīs vasaras sākumā. Bez aplinkiem varu teikt, ka tieši šīs grāmatas gaidās es sāku pievērsties grāmatu aprakstīšanai. Un nu BEIDZOT tā ir manās rokās...
Pirmā daļa
Viss sākas ar to, ka romāna galvenais varonis ir uzrakstījis disertāciju par Vismanu, kuru piemin visa romāna gaitā. Tā nu viņš strādā universitātē, kur “dzīve ritēja uz priekšu paredzami vienveidīgi un banāli, visai līdzīga Vismana dzīvei pirms pusotra gadsimta.” Protams, neiztrūkstoša Velbeka romānu sastāvdaļa ir sievietes un to izņemšana. Šoreiz tas viss ir sasaistīts ar politiku, un ja kāds māk saistoši un gana nesarežģīti rakstīt par politiku, tad tas ir tieši Mišels Velbeks.
Otrā daļa
Līdzās dzīvei universitātē tiek atspoguļotas straujās izmaiņas valstī. Par to tiek runāts, diskutēts un domāts nepārtraukti. Nodaļām sāk parādīties datumi. (“Mūsdienās meitenes vairs nepazīst nekādus tabu.&rdquo
Tikai 74. lapaspusē uzzinu, ka romāna varoni sauc Fransuā. Pie viņa ierodas Mirjama, kura dzimšanas dienas dāvanas vietā piedāvā uztaisīt ļoti labu orālo. Akts gan netiek novests līdz galam… Tikai 4 no rīta šis ņem un apmet Mirjamu uz muguras, iepleš kājas un stumjas viņā iekšā.
Trešā daļa
29. maija rītā Fransuā kravā mantas, lai dotos uz valsts dienvidrietumiem, ja nu Francijā izceltos pilsoņu karš. Ielas ir tukšas, cilvēku tajās nav. Ja ir, tie guļ asinīs – divi no tiem “ģērbušies tipiskā urlu stilā.” Fransuā domas aizvien ir pie Mirjamas. divas dienas vēlāk viņš uzzina par valdības līgumu, kas paredz sadarbību ar Musulmaņu brālības kandidātu.
Ceturtā daļa
“Lai spētu administratīvi pareizi eksistēt, ir jābūt nepārtraukti klātesošam, ikviena ilgstoša prombūtne rada nesaskaņu risku attiecībās ar to vai citu iestādi.” Fransuā ir atgriezies Parīzē. pastkastīte ir pilna vēstuļu, politiskā režīma maiņa kvartālā nekādas redzamas izmaiņas nav atstājusi. Divas nedēļas pēc atgriešanās Fransuā beidzot saņem vēstuli no universitātes, kurā tiek ziņots, ka viņš vairs nevar strādāt par pasniedzēju, toties priekšlaicīgā pensija ir cents centā kā tā, ko viņš saņemtu, ja pensijā aizietu 65 gadu vecumā. Taču satiekot savu kolēģi, viņš uzzina, ka alga esot 3 reizes lielāka… Līdz ar to viņš apjauš, ka akadēmiskās karjeras beigas nozīmē arī to, ka nebūs studentes un ir jāskatās sludinājumu lapās. To viņš arī dara (“Ja pēc šīm dažām nedēļām es nolemtu satikt vienu no daudzajām sieviešu kārtas līdzvientulēm, kas gan būtu sagaidāms? Erektilie traucējumi, no vienas puses, un vagināls sausums, no otras; labāk nevajag.&ldquo un paņem priekšā Nadju (1001naktsNadja). Dažas dienas vēlāk Fransuā satiek BeatePadauza. Paņēmis arī viņu visos caurumos, viņš saņem perversu piedāvājumu, kurš viņu neinteresē.
Nomirst arī Fransuā tēvs. Tēvs mirst arī Velbeka “Platformā”. Protams, līdz ar to arī mantojums tiek dalīts. Ir tikai viņš un tēva pēdējā sieviete. Atgriežoties Parīzē, viņš saņem ilgi gaidīto vēstuli no Mirjamas, kura ir kādu satikusi. Notikumi Francijā tikmēr virzās pretim jaunam sabiedrības modelim, bet Fransuā līdz asinīm kasīja savu kāju pirkstus. (“Viņš paziņo, ka viens no retajiem tīrajiem priekiem šai pasaulē ir ierāpties gultā vienam, ar labu grāmatu kaudzi un cigarešu paciņu pie rokas.&ldquo Un pabija arī ārpus pilsētas baznīcā.
Piektā daļa
Lielākā daļā no šīs noslēdzošās daļas paiet ap personu, kuras vārds ir Robērs Redigers. Tā ir ciemošanās, kuras laikā tiek spriests par ticību – galvenokārt par islāmu, un ne tikai. Protams, tiek arī iedzerts. Katrs teikums, lai cik vienkāršs vai iepriekš jau dzirdēts, ir pats par sevi kaut kas labs. Ja arī iepriekšējos Velbeka darbos tika runāts par līdzīgām tēmām, līdzīgi savijot to ar cinismu un perversiju, tad tas ir tikai pluss. Līdzīgi kā ar gardi pagatavotu ēdienu – vienreiz pagatavojis, tu to atkārtoti gatavosi vēl, lai sajustu šo baudu. Tieši tāds ir Mišels Velbeks. “Pagātne vienmēr ir skaista un, starp citu, arī nākotne ir tāda pati, sāpes nodara tikai tagadne, ko mēs nesam sev līdzi kā ciešanām pierietējušu trumu, kas mūs pavada starp divām miera un laimes bezgalībām.”
