Pirms ķēros klāt šim rakstam, es atvēru iepriekšējā mēneša atskatu un atkal jau jāsaka, ka laiks ir aizskrējis nemanot. Tas gan nav nekas neparasts, īpaši jau šajā vecumā. Iepriekšējo mēnesi es sāku ar ceļojuma noslēgšanu, jo augusta beigās aizminos uz Latgali. Ak, vasara! Ak, nostaļģija pēc mežonīga karstuma un svelmes! Tomēr tas viss ir beidzies un visu šo mēnesi es salu un tikai pavisam nesen savedu kārtībā savu apkures sistēmu. Nu jau pat rakstīt ir kļuvis daudz vieglāk, jo nesalst pirksti. Arī segās tik cieši vairs nav jāsaritinās un var pat palasīt gan pirms gulētiešanas, gan no rīta. Protams, es neesmu bijis īpaši apņēmīgs un lielu daļu sava laika esmu izniekojis nelasot, lai gan būtu gribējies iegrimt vēl kādā krāsainā romānā un patrakot ar to, ha!
Oktobra mēnesi iesāku ar ukraiņu rakstnieka Serhija Žadana necerēti lielisko grāmatu „Džezs pār Donbasu”, kuru no apgāda dabūju jau septembra izskaņā. Ja sākumā tā mani aizrāva tā, ka maz neliekas, tad pēcāk nedaudz palaidu vaļā šo pavedienu, lai gan tam nebija nekāda sakara ar grāmatas saturu, jo, manuprāt, tā ir viena no labākajām 2016. gadā izdotajām grāmatām. Bet par to jau tiku rakstījis un, domājams, varētu rakstīt vēl un vēl. Es pabiju arī grāmatas prezentācijas pasākumā, pēc kura mājās devos ar diezgan lielu kaudzi grāmatām (tās biju iegādājies jau dažas dienas iepriekš). Starp tām bija arī Jura Zvirgzdiņa stāstu krājums „Atgriešanās Itakā”. Nedaudz savāda pieeja prozai, bet labāk par bērnu literatūru tas noteikti bija gan. Tie ir visai episki stāsti, ne visiem, protams, saprotami (arī man dažbrīd bija grūti), bet ar lielu devu humora. Var jau būt, ka izlasītais sagremosies ar laiku... Noslēguma stāstā, iespējams, bija pats Māris Bērziņš. Viņš gan rakstīja, ka Zvirgzdiņš neko nav teicis, bet es pieļauju domu, ka tas tomēr bija Māris Bērziņš.
---
Bez prozas es gribēju palasīt arī dzeju. Pa rokai gan nekas jauns nebija, tāpēc kādā no pēcpusdienām atvēru dzejas grāmatu, kas vienlaicīgi ir arī mūzikas albums. Reps. To pirms vienpadsmit gadiem izdeva „Valters un Rapa.” Toreiz arīdzan biju uz albuma/grāmatas prezentāciju. Tā gan ir netieša dzejas grāmata, jo patiesībā grāmatā ir dziesmu teksti un īsas pārdomas par to visu. Tolaik abas grāmatas iznāca vienlaicīgi, tāpēc izlasīju tās abas. Pirmā bija Bū–š „Nevietā”, bet otrā – Reinšteina „Zemapziņas laboratorijas ziņojums”. Abas ir neatņemama latviešu hiphopa sastāvdaļa, bet teksti – dzeja visaugstākā kvalitātē. Domu spēks tajās ir ļoti dziļš. Nav pat jāklausās albums, pietiek izlasīt tekstus un pazust pagātnes atmosfērā, kuru mūsdienās tikai retais vairs spēj sagādāt.
---
Rakstījis es tiku arī par savu nākamo izlasīto grāmatu, proti, par nu jau dižpārdokļa autora Alvja Hermaņa „Dienasgrāmatu”. Rakstā gan pieminēju kādu latviešu rakstnieci, kuras dēļ pats raksts tika atstāts otrajā plānā. Bet grāmata ir tieši tāda, kādu to sagaida lasītājs. Es nezinu, var jau gadīties, ka kāds „slimais” bija sadomājies, ka tā būs savādāka, pat nevaru iedomāties kāda... Tomēr Hermanis ir uzrakstījis tieši to, ko es, viņa nezinātājs, biju domājis tajā izlasīt. Taču par nākamo grāmatu es nebiju tik pārliecināts, jo tas bija Selīns, kuru tulkotāja šoreiz sauc par Selīni. Bet par to, kā ir patiesībā, lai strīdas latviešu valodas un literatūras speciālisti, jo es jau no sākta gala Selīnu zinu kā Selīnu, pat, ja zināms, ka viņa vārds ir aizgūts no vecmāmiņas. Dīvainākais ir tas, ka tikai šogad latviski ir izdotas viņa pirmās grāmatas. Tik diža rakstnieka sakarā tas liekas gluži neticami. Par otro grāmatu („Ceļojums līdz nakts galam”) gan vēl nespēju pateikt ne pušplēsta vārda, jo tā aizvien gaida savu brīdi, savus pieskārienus un glāstus.
Šī mazformāta grāmatiņā ir diezgan jocīga. Tajā valda liels haoss. Saprotama gan ir paša Selīna sāpe, bet, domājams, to visu mierīgi varēja pasniegt arī daudz labākā manierē, daudz lasāmākā veidā. Tā ir izdomāta intervija ar Profesoru Y. Ja gribi, sauc to par šizofrēniķa murgojumu, aizvainota rakstnieka netaisnības meklējuma sākumu, bet sākt iepazīt Selīnu ar šo grāmatu būtu tīrais neprāts. Tā var arī neatrast ceļu pie viņa dižā „Ceļojuma līdz nakts galam”. Mani gan atturēt nav iespējams, jo zināms, ka „ceļojumu” es meklēju vēl pirms tas ieraudzīja dienasgaismu latviešu valodā...
---
Noslēgumā man ir jārunā par Antuāna Sent-Ekziperī grāmatu „Nakts lidojums” (jaunākā tulkojumā grāmata saucas „Lidojums naktī”). Lai gan teikts, ka bez „Mazā prinča” tieši šī ir autora vispopulārākā grāmata, man tā nešķita tik pievilcīga, kā viņa pirmā grāmata „Dienvidu kurjers”, kuru lasīju jūlija karstākajās dienās, kad apceļoju Igauniju. Varbūt es šo grāmatu iesāku nelaikā, varbūt šis nebija tas brīdis, kurā man to vajadzēja lasīt un tikai tāpēc tā mani necik neaizrāva. Bet tieši vakarnakt man sakārojās iesākt vēl kaut ko jaunu pirms sāku jaunu mēnesi ar citām iesāktajām un vēl nepabeigtajām grāmatām. „Nakts lidojums” sākotnēji esot bijis pat 400 lapaspušu garš (man pieejamā variantā ir 120 lpp.), taču autors to saīsinājis, ārpus beidzamā varianta atstādams savas šaubas un bērnības atmiņas.
