Šodien ir 13 marts.Ir pagājis vesls gads kopš mans labākais draugs nevienam nesakot ne vārda izdarija pašnāvību pārdozējot miega zāles.Es vēljoprojām nespēju saņemties un tikt tam pāri.Es pa šo lietu diezgan nopietni domāju jo man pašai ir depresija un problēmas ar sevi.Esmu graizītāja un tāda palikšu.Lai gan patiesībā tādā veidā esmu gļēva un vāja.Es domāju ja es sev iegriezīšu man paliks labāk un viss būs kārtībā bet patiesībā nekas nepaliek labāk paliek tikai salauzta sirds un rētas uz rokām.
Bet tagat atgriežamies pie mana drauga.Viņu sauca Miks.Viņam bija 18 gadi laba ģimene mīloša draudzene vienvārds sakot viņam bija viss ko vien varēja vēlēties.Bet laikam jau tā tomēr nebija ja viņš šādi izvēlējās beigt savu dzīvi nieka 18 gados.Es nevainoju pie tā sevi jo es ļoti labi apzinos ka es nēesmu pie tā vainīga jo pašnāvība tā bija viņa izvēle ne jau mana.Tomēr es vainoju sevi pie tā ka es pat nepamaniju to ka viņam bija raudšās šādas problēmas un ka es viņām nebiju blakus šajā dzīves posmā.Tagat jau ir par vēlu lai kaut ko mainītu.Bet tagat esmu mainijusies es vairāk ieklausos savos draugos es esmu palikusi iejūtīgāka.Es cenšos saprats to kā jūtas otrs cilvēks.
Es tagat sēžu un nesaprotu ko es gribu ar šo rakstu pateikt.Vai tam vispār ir kāda jēga un vai kāds vispār sapratīt to jēgu.Es vienkārši vēlos jūs brīdināt.Esiet kaut nedaudz iejūtīgāki pret citiem cilvēkiem.Vairāk laika pavadiet ar saviem tuvajiem.Jo jūs nezinat kad jūs viņus varat zaudēt varbūt šodien varbūt rīt.
Šī tēma man ir ļoti svarīga.Liels paldies ja kāds šo rakstu izlasija un saprata mani.PALDIES JUMS.
Esiet uzmanīgi...
