Sveiki visiem te atkal es Monta.
Vai jūs kādreiz nēesat aizdomājušies par to kāda dzīve būtu ja jūs vispār nebūtu piedzimuši?Es personīgi par to domāju visu laiku.Lieta tāda ka kā jau es iepriekšējos rakstos minēju tad man ir slimība ko mūsdienās devē par depresiju.Ar to jau es sirgstu aptuveni nepilnus 3 gadus.Man bieži uzmācās domas virsū par to ka labāk būtu ja es sevi nogalinātu un ka tā visiem būtu vieglāk.Vai tā ir patiesība?Kā būtu ja es patiešām sevi nogalinātu?Vai mans tēvs raudātu?Vai mana labākā draudzene sabruktu?
Iespējams ka dziļi sirdī nekas jau dziļi nemainītos visi dzīvotu tālāk it kā manis nemaz šeit nebūtu bijis.Nekas nemainītos.Dažreiz man ir tāda sajūta ka daži pat nepamanītu ka manis te nav.
Vai pašnāvība ir problēmas atrisinājums?Nē pašnāvība ir ģļēvulības pazīme.Es laikam esmu gļēva.
Kur ir draugi kad viņus patiešām vajaga?Jā kur viņi ir?Jo es vienmēr esmu viena pati šajā stulbajā dzīvē.Viss ko es daru tā ir pīpēšana graizīšanās un sēdēšana telefonā un mūzika.Es nespētu dzīvot šajā pasaulē ja nebūtu vairs tāda lieta kā mūzika.
Es pazinu vienu meiteni kurai bija cukura diabēts un depresija.Tas bija šausmīgi.Viņa bija tik skumja ka skatoties uz viņu man bija tik garlaicīgi ka man likās ka es izdarīšu pašnāvību tikai tāpēc lai būtu ko darīt.Es centos viņai palīdzēt kā vien mācēju.Man viņas bija tik ļoti žēl ,bet es sapratu ka žēlošana neko neatrisinās.Mēs bijām ļoti tuvas gandrīz kā māsas.Abas uzticējāmies viena otrai.Bet tad kad man palika 14 gadi mūsu kontakts pēkšņi pārtrūka.Tagat man ir gandrīz 16 gadi un es nekad vairs nēesmu ar viņu sazinājusies.Kaut kas notika.Lai gan es bieži domāju par viņu.Meiteni sauca Kate tagat viņai ir jau kaut kur 18 vai 19 gadi.Un man viņa pietrūkst.
Saprotu ka šo tekstu esmu uzrakstijusi ļoti nesakarīgi neļaujot jums saprast šī teksta jēgu.Lūdzu piedodiet par to.Paldies visiem kuri atvēlēja savu laiku lai izlasītu šo tekstu...
Rodas sajūta, ka tas tagad tā stilīgi - graizīties, depresoties...