Mani sauc Monta
Man ir 15.gadi.Pirms 3 nedēļām es sāku dzīvot bērnunamā jo man bija problēmas ģimenē.
Šeit dzīvot ir grūti.Jo bērni šeit ir dažādi.
Pārsvarā laiku es pavadu savā istabā un ne ar vienu nerunāju.
Es graizos un lietoju narkotikas.
Es nespēju atrast savu vietu pasaulē.
Es jau no 13 gadu vecuma daru sev pāri lai nomirtu.
Esmu gājusi pie psihalogiem vesta uz visādām slimnīcām.
Bet tik un tā nekas nepalīdz.
Es jūtos salauzta un nevienam nevajadzīga.
Šodien sāku griezt rokas.ATKAL.
Es nekad nevienam nepatīku nekad.
Jo esmu jocīga.
Esmu atstumtā meitene.
Man ļoti patīk lasīt un rakstī dzeju.
nAKAMAJĀ RAKSTĀ ES SĪKĀK PASTĀSTĪSU SAVAS DZĪVES SĀKUMU.
Izskatās, ka kādam šeit nav ko darīt.
Tik nesaprotu cik tad skaitās Tev īsti ir gadu 15 vai tomēr 17? 
Jā, dzīve nevienu nežēlo, tas ir fakts. Bet es nestāstīšu cik pareizi ir būt labam un pareizam, jo tas ir patiesībā visiem dziļi pie kājas - galvenais ir meklēt kāda acī skabargu! Ak un jā, pats diezvai pieskaitāms arī būtu pie "pareizajiem", tā ka nemācēšu būt par uzskatāmu piemēru tam - kāds ir tas pareizais cilvēks. 
Tomēr vienā lietā piekrist daļēji citiem varu par to, ka sev nevajag darīt pāri. Un arī narkotikas nav izeja - it īpaši ja tos draņkus tev dod tie, ko tu uzskati par sev tuviem cilvēkiem vai draugiem, jo patiesībā viņi pat nav ne draugu vai tuvu cilvēku vārda vērti. 
Par dažu labu komentāru gan šajā gan pārējos rakstos gan citos neizteikšos ko domāju, lai gan varbūt vajadzētu. 
Anyway - es personīgi novēlu Tev nepadoties un iet savā dzīvē uz priekšu, jo pat tad, kad šķiet , ka viss apstājas - tā nav, pasaule turpina griesties neatkarīgi no tā vai mēs stāvam uz vietas vai ejam. 
Taču tikai paša ziņā ir lemt, ko darīt! 
