Es veljoprojām atceros dienu kad nokļuvu Gaiļezerā(Tā ir slimnīca).
Tā bija pirmdiena.Man mugurā bija melna blūza un zili džinsi.
Mmma nesa manu somu jo man tam vienkārši nepietika spēks.
Mani aizveda pie galvenā ārsta.Viņš man uzdeva visādus jautājumus par manu dzīvi.
Es uz tiem pavisam godīgi atbildēju.
Zināju ka nav jēgas neko slēpt.Ārsts bija šokā kā es spēju paciest savu vienaudžu pazemojumu.
Nevienam nesakot par to ne vārda?Es pati nesapratu kā man tas izdevās.
Laikam biju stiprāka nekā man šķita.
Pēc tam man ļāva atvadīties no mammas viņa apsolija zvanīt un braukt cienmos.
Es viņu cieši apskāvu raudāju viņas plecā.Jutos drausmīgi.
Tad atnāca māsiņa kura aizveda mani uz manu palātu.
Istabiņā bijām 3 meitenes.Par laimi viņas bija draudzīgas.
1. meitene bija anoreksiķe.
2.Meitene bija pašnāvniece.
3.Meitene bija ar uzvedības traucējumiem.
Atceros kā raudāju pie pusdienu galda kad man lika kaut ko ēst.
Tas bija tik pazemojoši jo visi uz manis skatijās.
Masiņas vēl kliedza uz manis.Ka vēlos sev pievērst sev uzmanību.
Es nespēju to izturēt un aizgāju prom no ēdamzāles uz savu istabiņu.
Šeit viss bija ciet logus nevarēja atvērt.
Durvis bija ciet.Pat toletēs nevarēja ieslēgties.Viena meitene aizbēga no turienes nakt;i izmantojot šķēres.Kas tur bija aizliegtas jo ar tām varot sevi savinot.
Te nedrīkstēja ne asināmos pat līneālus nē.Jutos kā cietumā.
Kad man zvanija mamma es pie telefona raudāju un par to ka es raudāju māsiņas man aizliedza nākt pie telefona.Tas bija šausmīgi.Man sākās panikas lēkmes es mēģināju ar krēslu izsist stiklu.
Šeit bērni bija samērā sakarīgi.Katrs ar savām problēmām.Māsiņas man nepatika jo visas bija vecas un par visu burkšķēja.Es par to sūdzējos mammai un savam ārstam.Kurš teica ka es visu fantazējot.Es sāku beidzot normāli ēst un pieņēmos svarā par 3 kg.Es jutos lepna par sevi.Mamma ar asarām acīs apskāva mani kad uzzināja jaunumus.Viņa mani mīlēja tikai es to nenovērtēju.
Tētis pie manis nebrauca es pat nezinu īsti kādēļ.No slimnīcas mani izlaida pēc 62 dienām.Jā es pat skaitiju dienas.Tomēr skolā situācija kļuva vēl drausmīgāka jo tagat visi mani saukāja par psiho jo visi zināja kur es biju šos 2 mēnešus.Es biju ļoti vīlusies un dusmīga jo tieši viņi bija vainīgi ka tur nonācu.Mēs ar mammu cebtāmies vairāk komunicēt bet tad es atkal sevī noslēdzos un atkal tēloju ka viss ir labi.Skolā man sāka sūtīt draudu zīmītes par to ja es nemainīšu skolu man slikti klāsies.Es to ņeņēmu vērā un izlikos it kā nekas neb;utu noticis.
Tikai tagat es sapratu ka tā bija nepareiza izvēle jo man bija kādam tas jāizstāsta...
