Sveiki visiem.
Te atkal Monta.
Mēs katrs esam īpašs savā veidā.
Bieži vien mums liekas ka dzīvei nav jēgas
Jo citi mūs nesaprot.
Arī man tā ir.
Man visu laiku galvā ir domas par nāvi.
Es pārdzīvoju savu vecāku nāvi.
Par to ka man vienai nākas ar visu cīnīties.
Dažreiz es dusmojos ka man vienmēr iet tik slikti.
Bet patiesībā man iet labi.
Tikai es to neredzu.
Man jāsaka paldies par to ka man ir ko ēst.
Ka par mani rūpējas.
Ka kāds par mani domā un uzklausa.
Un dažreiz es esmu tik pārņemta ar sevi.
Ka es pilnībā aizirstu par to ka citiem iet sliktāk nekā man.
Labi man nav tur telefons daudz naudas.
Bet man ir cilvēki kuriem esmu vajadzīga.
