Sveiki visiem te atkal es Monta...Šoreiz gribēju parunāt par tādu tēmu kā depresija.
Lieta tāda ka nu jau oktobrī būs jau 3 gadi kad es sasirgu ar šo mūsdienās ļoti populāro slimību.Ticiet man ja es spētu dzīvot normāli tāpat kā visi citi cilvēki es to darītu bet es to nevaru jo esmu piesieta šim briesmonim vārdā depresija.
Kā tas viss sākās?
Tātad man bija nieka 13 gadi kad es pirmo reizi dzīvē gribēju nomirt un viss.Ar to arī viss sākās.Sākās manas problēmas skolā un ģimenē.Dzīvoju kopā ar savu audžutēvu kurš 2 gadus mani seksuāli izmantoja.Iespējams tas ir vislielākais iemesls mani slimībai.Es visu laiku gulēju gultā neko nedariju un vienkārši žēloju sevi kas bija ļoti stulbi. Es to saprotu.Daudzi šīs slimības laikā sāk neēst vai neēd tik daudz kā agrāk bet man bija tieši otrādi es sāku ēst vēl vairāk un tāpēc pieņēmos svarā par pāris kilogramiem.Šī iemesla dēļ es atkal sāku sevi ienīst par to ka esmu nedaudz resnāka par citām populārajām meitenēm.Es centos badoties bet tas tikai beidzās ar pārēšanos nākamajā dienā.Vēl es sāku graizīties.Tas bija pats trakākais ko es šīs slimības laikā ar sevi dariju.Es gāju pie psihalogiem bet viss bija pilnīgi pa velti jo man nekas nepalīdzēja pēc psihaloga apmeklējuma es skrēju uz toleti graizīt rokas jo tas vienkārši bija par daudz mani trauslajai sirsniņai.Draugi man arī nebija jo visiem kaitināja tas ka es graizijos.Ticiet man man arī tas nepatika jo patiesībā es ienīdu graizīšanos.Tas nevienu problēmu neatrisināja tas tikai tās pasliktināja.Tagat man ir 16 gadi un dziļa depresija.Man negribas neko darīt pat ikdienas darbi sagādā grūtības.Es vairs nēesmu tā meitene kāda es biju agrāk.Tā visa jau ir pagātne kuru es vēlos dabūt atpakaļ.
Paldies visiem kuri atrada laiku lai izlasītu šo nenozīmīgo rakstu.
PALDIES JUMS.Gaidiet turpinājumu
