Nekas nav mūžīgs...2

Ja kāda lasa šo rakstu, aizejiet paskatieties manu citu rakstu kas saucās "mans trusītis Rūsiņš" jo ja nē tad jūs nesapratīsiet par ko stāstu bet ja, kāds jau izlasīja PALDIES!


Tātad, katram ikdienā ir kādas bēdas...kādas neveiksmes piemēram izlijusi kafija uz krekla, nokritusi glāze no galda...saplīsusi. To protams var kaut kā pārdzīvot. Bet ja....
.....
Tev nomirst kāds tuvs, cilvēks vai mājdzīvnieks tad ir briesmīgi....es pazaudēju savu mājdzīvniecinu Rūsiņu....savu trusīti. Nu viņam bija slimība iedzimta, un jā.....vinš agrāk bija sveiks un vesels. Bet tagad, vairs tā nav... Nu katru dienu viņš mocās...mocās. Nu cik var skatīties.. Tak jāatbrīvo no mocībām bet izredžu par izdzīvošanu nebija...tāpēc šodien aizvedām iemidzināt.... Ne jau tā parasti bet uz mūžu. Šodien no šodienas, man trusīša nav... Pāriet pāri tam ir grūti...
...
....bet nu tur nav ko cerēt, dzīvniekam bija grūti... Knapi staigāja.
Bet galvenais viņš pārdzīvoja, to ko neviens trusis mepārdzīvoja, bet galvenais viņš bija tas trusīts kādu es redzu pirmo reizi. Viņš bija labākais trusītis un es, viņu ļoti mīlu. Nodzīvoja viņš 4 gadus, bet paldies ka viņš bija ar mani.
Mīlēts jau bija no visām pusēm.
Mīlēja arī mani bezgala, kad pēdējoreizi viņš mani redzēja uzreiz pielēca kājās. Bet tā viņš gulēja, mocījās. Nu priekš kam to vajag! Nevar noskatīties ka dzīvnieks mocās.
....
....
Kādreiz, man bija jūrascūciņa Zuze, un trusenīte Rode. Arī nomira.
Jā tos vārdus dzīvniekiem izdomāju es.
Lai gan Rūsiņš bija pēdējais dzīvnieciņš kas mums bija, bet paldies ka viņš bija šos gadus ar mani.
tagad viņš guļ.... Mūžīgi. Un nekad vairs nebūs dzīvs bet tā ir labāk nekā mocīt . Jā arī mana mamma saka ka es esmu stipra ( jā es esmu meitene bet mana iesauka ir Agutiņš jo mani sauc Agnese bet nav svarīgi). Bet nu jādzīvo tālāk par spīti bēdām...
Paldies, par uzmanību.
P.S. Apglabājot viņu...es redzēju viņa asaras uz paladziņa tieši pie viņa acīm...Rūsiņ atceries, es tevi mīlu
Jūsu Agutiņš 🦋