Nekad neesmu gribējusi būt "parasta" sieviete!3

 Es jau bērnudārza laikos zināju, ka vēlos kļūt par pilotu. Ikviens man bērnībā jautāja: "Kas Tu vēlies būt, kas izaugsi?" Es visiem teicu, ka vēlos būt pilots un mani interesē lidmašīnas darbība, procesi, kuri notiek ar to, lidostu darbība un visas lietas, kuras ir saistītas ar aviāciju.

 Cilvēki, protams, bija uzjautrināti par manu sapni, ka Latvijā nav tādu iespēju un arī finanses to neatļauj, un es esmu taču sieviete!!!

 Pienāca skolas laiki, kad jau sāku domāt daudz savādāk par savu nākotni. Es darīju visu sava sapņa labā - mācījos no visiem saviem spēkiem un balstījos uz priekšmetiem, kuri man būs īpaši vajadzīgi - fizika, matemātika, ģeogrāfija...

 Pēc 9. klases beigšanas es iestājos jūrskolā, kurā es prakstiski biju vienīgā meitene. Man jau doma bija skaidra - pabeigt to un iet jūrā, lai apmaksātu nākotnē aviācijas studijas, paralēli mācījos lietas par lidmašīnām, fiziku, matemātiku.  Tā nu abslovēju skolu (nevienam neticot, ka es tiešām to izdarīju, jo esmu sieviete un sievietēm nav ko darīt jūrā), laužot visus mītus!

 Tā es gāju jūrā, 8 reisus un iestājos aviācijas skolā - no sākuma iegūstot privāto licensi, tad civilo, tagad nu jau mācos uz ATPL, kuru var iegūt vien no 21 gadu vecuma,

 Paralēli studijām, es atradu savu "īsto mīlestību"! Viņš ir jūrnieks! Un te nu atkal rodas cilvēku skeptika pret mani: "Kā tas ir iespējams? pilots un jūrnieks ir vīrs ar sievu? Viens gaisā, otrs jūrā?"...nu, jā...tā arī bija laiku. Es lidoju, trenējos, studēju, bet mans jūrnieks gāja jūrā. Redzējamies, labi, ja reizi nedēļā, bet reizēm pat mēnesi nē. Bija arī tā, ka 2 gadus neredzējāmies - līdz atnāca no reisa, tad vajadzēja man doties prom komadējumā,  bet līdz es atnācu, tad viņs devās jūrā.

 Tā mēs atradām jaunu risinājumu radušajai situācijai - es atradu kompāniju ar labu darba grafiku un mazāku slodzi, bet viņš sāka iet mazāk reisos, tāpēc arī pietiek laiks viens otram.

 Visjautrākie mirkļi ir, kad kopā ejam, katrs savā formā pa Rīgas ielu un cilvēki notur mūs par policistiem un lūdz palīdzību, lai tiktu mājas, vai, lai nerakstam protokolu. Tikai pieejot tuvāk ierauka uz manas šlipses lidmašīnu un vīra uzplečiem enkurus.  Tas visi sākam smieties.

 Braucot autobusā uz darbu, cilvēki jautā kas es esmu - jūrnieks vai pilots? Es smejoties saku, ka sirdī tomēr pilots esmu nevis jūrnieks, bet no jūrnieka darba neateiktos arī. Tad man jautā, kā es varu būt pilots, ja neesmu "ķērta" uz šo sfēru? Godīgi sakot, cilvēki par nenojauš to sajūtu, kā ir būt pilotam vai jūrniekam. Tā ir pavisam cita, neparasta dzīve.

 Tas, ka es neesmu parasta sieviete, liecina par to, ka es esmu precēta ar jūrnieku un  vēl pilots! Bet runa jau ir ne par to, runa ir pat to, ka man jau bērnībā bija neparasta vēlmes! Es vienmēr esmu prasījusi, lai uzdāvina man lidmašīnas modeli.

Kā ir mīlēt jūrnieku? Mīlēt ir jūrnieku visvieglākā lieta, ko vien varu darīt. Attālums ir grūti, vientuļās naktis ir grūti, kad nav sakaru ir grūti, bet izturēt daudzu cilvēku viedokļus par jūrnieku un manu pilota darbu, ir vieglākā lieta, kuru varu darīt. Pie tā pierod un tā ir profesija, jo aiz katra spēcīga jūrnieka, stāv aizvien spēcīgāka sieviete. Es varu būt lepna, ka man ir jūrnieks, jo viņš arī ir pelnījis mīlošu un uzticamu sievieti!

Apkātējo viedokļi ir ļoti daudz, jautā man kā mēs to izturam, vai mani nekrāpja un es viņu, kā ar to attālumu un sakariem, vai esam vēl attiecībās un kā būs bērniem, vai viņš nav manā iztēlē? Man atbildē uz visiem jautājumiem ir viena - īsta mīlestība nerūs un attālums to tikai satuvina, mūsu gadījuma. Mēs laužam visus mītus. Draudznes mēdz man teikt, kad pastāstu par mūsu attiecībām un jūru:"Varbūt man arī vajag jūrnieku un man kļūt par pilotu, kuru visi respekttē un brīno un varētu lepni iet ar galvu augšā?"