Naids.Egoisms.Nihilisms.4
39
0
Šis ir mans pirmais raksts un ir pilnīgi oriģināls. Nerakstu plusu dēļ, bet gan drīzāk, jo esmu nospiests sabiedrībā jo stereotipi ir pārāk spēcīgi.
Tātad īsi par sevi kas nav saistīts ar galveno iemeslu kāpēc rakstu šo visu. Man ir 16 gadi, nesen apritēja dzimšanas dienā tādēļ atvainojos ja kautkur būs gramatikas kļūdas un asi pārrāvumi.
Dzimu Rīgā, māte izšķīrās ar tēvu, varbūt tas bija pirmais solis uz manu noslēgtības iemeslu, pietam ja ņem vērā ka viņš kļuva par nožēlojamu alkaholiķi kuru es būtībā nesatiku, jo pārvācos ar māti tālu no Rīgas. Pēc rakstura esmu dziļi ietiepīgs egoists, sadists kurš izprot citus no malas, un prot manipulēt ar cilvēkiem un viņu domām, sagrauts vairākas reizes.
Reklāma
Būtībā biju vel mazs nevainīgs āksts kurš vazājās apkārt ar draugiem, līdz satiku meiteni, principā bija un ir nostāja ka tajā vecumā (14gadi) tas viss bija stipri par agru, ņemot vērā cik stipri meitene mani sagrāva, iedzina depresijā, laigan tomēr - Lika skatīties uz dzīvi no citas puses un saprast savu galveno būtību, Viss bija perfekti, iepazinos ar viņu caur saviem draugiem, mani draugi ir parasti cilvēki bez izveidojušās kārtīgas dzīves, un mēdz ievilkt nepatikšanās, pēc tā kad meitene mani sagrāva, es to neizrādu, jo man apkārt esošie cilvēki ir tie kas seko stereotipiem, pasaule ir stereotipu pārņemta, ja viņi zinātu kāds es esmu es nebūtu viņu draugs, man draugu nebūtu, un vienīgais man līdzīgais būtu tā meitene, kura bija tādi pati kā es - sagrauta un ar nosliecēm uz pašnāvību, jo arī es viņu biju sagrāvis uz tukšām, bērnišķīgām atriebības rīcībām, būtībā uz to balstijās mūsu attiecības, sastrīdies - sataisi huiņ* un salabsti, līdz saproti ka nekad nevari piedot to ko otrs tev ir nodarijis un viss sākas no gala.
Brīžos, kad pienāca vissa beigas, kad man bija atņemts viss es sēdēju viens pats, noslēgtā vietā kur kādu 2km attālumā neviena saprātīga būtne nav, mēdzu pārdomāt dzīvi un tās jēgu, cik mana vecuma cilvēki var būt nožēlojami dzīvojot smieklos par citu nelaimēm un jēliem jokiem, atceroties momentus kur stāvot blakus baram, noskatoties uz to tiek taisītas bezjēdzīgas darbības kuras gandrīz vienmēr beidzas ar nožēlu, ja ne asarām. Saprotot to - ja apstātos, pirms darītu padomātu, saprastu cik muļķīgas ir viņu ieceres.
Apzinos, ka mani heitos un to ka izteicu nenozīmīgas domas kritizēs, bet tikai gribēju 1 reizi pamēģināt izteikt savas domas arī kādam citam nevis dziļi turēt tās sevī.Šis ir mans pirmais raksts un ir pilnīgi oriģināls. Nerakstu plusu dēļ, bet gan drīzāk, jo esmu nospiests sabiedrībā jo stereotipi ir pārāk spēcīgi.
Tev patiks šie raksti
