Pirmais rudens mēnesis pie manis atnāca ar vēstuli, kurā tiku uzrunāts sakarā ar grāmatas „Kompots” recenziju. Tās autore Elīna Gabrāne man rakstīja: „Manu pirmo grāmatu pirms gada jau "apēdi". Piedāvāju to izdarīt arī otro "Mūzikas lādīte." Biju redzējis to parādāmies grāmatnīcās, taču pašķirstījis vēl nebiju gan. Un tā nu es jau nākamajā dienā atbildēju Elīnas vēstulei un mēs sarunājām, ka tuvākā laikā grāmata atceļos pie manis. Pirms tam gan ņēmu skatīties, ko toreiz rakstīju par „Kompotu.” Tolaik vēl biju jauns un nepieredzējis grāmatu blogeris, tikko sācis ar to nodarboties. Tolaik mani mērķi bija gaužām savtīgi – es gribēju tikt pie Mišela Velbeka grāmatas „Pakļaušanās”. Redzi nu, kur esmu nonācis... Ir pagājuši teju divi gadi un tas ir galvenais, ko rakstu – par grāmatām, kuras izlasu, savu patieso rakstīšanu atstājot novārtā, ha!
Pirmajā rudens mēnesī Elīna ir arī Jāņa Rozes Ziņnesī. Intervijā viņa stāsta, ka „pirmajā krājumā tik daudz kas bija pirmais – vilšanās, iedomāti pārdabiskas sāpes, aizvainojumi un atraidījumi no mīlestības subjektiem, kas grāmatas saturu kopumā padarīja pārāk intensīvu drūmos toņos,” piebilstot, ka viņas jaunais krājums „nes vairāk viegluma. Vieglāki ir darbi, ja sirds ir vieglāka un prāts attīrīts no liekiem emocijatkritumiem.”
---
Bija otrdienas rīts. Es sēdēju darbvietā, kad kafejnīcā ienāca divas meitenes, prasot pēc manis. Uzreiz nesapratu, kāpēc viņām esmu vajadzīgs, bet tad man tika pasniegta „Mūzikas lādīte” un es uzplauku smaidā. Tajā bija jauks ieraksts, ar datumu, kas visā pasaulē saistās tikai ar traģēdiju, bet man tā bija viena mēneša kāzu jubileja. Elīna rakstīja: „Acīmredzot veiksmīga datuma izvēle ar dāvanas pieskaņu.” Tobrīd grāmatu arī iesāku lasīt, lai gan uz galda jau atradās divas grāmatas.
Grāmatas dizainu ir veidojusi meitene (Ulla), ar kuru esmu braucis pat velo braucienā uz Jūrmalu. Divatā. Bet tas bija ļoti sen un tam ar šo nav nekāds sakars, jo kā pirmo es tomēr apskatīju „Mūzikas lādītes” saturu, kurš sastāv no izpildītāju (vai grupu) vārdiem un dziesmu nosaukumiem. Uzreiz nāca prātā Klāsa Vāveres grāmata „Šūpuļdziesmas pieaugušajiem”, kuru lasīju pērnajā decembrī. Lielāko daļu dziesmu es, protams, zināju, bet citas mājās kopā ar sievu paklausījos, lai zinātu, kas ir kas. Arī viņa izlasīja šo grāmatu, dažbrīd lasot uzliekot attiecīgo dziesmu, pie kuras Elīna savu dzejprozu ir rakstījusi. Es tā nevarētu. Protams, klausos mūziku, kad rakstu, bet tajos brīžos tā ir klasiskā mūzika, lielākoties – Maks Rihters.
---
Ok, pie malas izpildītājus un viņu dziesmas, laiks ķerties pie grāmatas patiesā satura, kas šoreiz, kā pati Elīna saka, ir vieglāks. Un arī man tā likās, jo noskaņa ir ļoti izmainījusies. Man gan nav pa rokai „Kompots”, lai salīdzinātu tekstus, bet man ir „Mūzikas lādīte”, kurā netrūkst piezīmes un pasvītrojumu. Un viss sākās ar paslēpēm, kuru laikā „dzersim dzīvsudrabu, pieņemsimies svarā un būsim termometri slimajiem prātiem! Ķersim sikspārņus pagrabos un turpat zagsim marinētos gurķus.” Ar tādu jauneklīgumu iesākas Elīnas krājums. Taču ir viens otrs stāsts(!), kur tas pazūd. Varbūt vieglums ir tas, kas tajos zūd, jo dažviet es kaut kā nomaldījos no šī vieglā pavediena. Bet līdz tam ir tāls ceļš ejams (vai dziedams un dejojams)...
Pagrūdusi zemē „riteņbraucējus, kas nepiedalās mūsu spēlē”, viņa ziņo, ka iet ciemos pie kaimiņiem ir neprāts, jo „māte dedzina Padomijas brūtgānu vēstules”, bet „tēvs izšķīries no šņabja pudeles, tagad spēlē ģitāru un gaudo par izbeigušos mūža mīlestību.” Jāsaka godīgi, ka parasti man ar dzejprozu nav uz viena viļņa, jo labāk lasu vai nu prozu, vai dzeju, bet ar Elīnas darbiem ir citādāk. Tie lasās pārsteidzoši viegli, it kā pats to tapšanā būtu piedalījies.
„Negaidīta tikšanās ar kādu vientuļu kafejnīcu. Starp apmeklētājiem esmu es un Dostojevskis grāmatu plauktā.”
Par dažiem darbiem es vienkārši pasmaidīju („Kusums kliedz, ka tik skaļi viņu situ” vai „Govis mauj kā gadsimtu zāli neredzējušas” ). Jaukā nozīmē, protams. Un, starp citu, šajā krājumā ar kompots tiek pieminēts. Tas notiek stāstā, kurā piecgadīgā Marta savai lielajai māsai jautā: „Kas ir neveikli?” Kad viņa uz to saņem atbildi, Martai rodas vēl viens jautājums: „Bet vai tas sāp?”, uz ko māsa atbild: „Sāp neveiklie skatieni ap nosarkušo seju, kurā vasaras raibumi sprāgst kā ievu pumpuri pavasarī.” Un tas ir tik skaisti pasacīts...
---
Sešpadsmitajā lappusē dzērves tiek pielīdzinātas burvēm. Par dzērvēm es domāju –un ne tikai domāju – augusta beigās, kad ar velosipēdu braucu pa Kurzemi. To tur bija tik daudz. Un visas bļaustījās kā negudras. „Katrā viņu kliedzienā sirds saraujas tik sīciņa, lai izspiestu no tās sasmakušo gaisu un tā ievilktu jaundzimušu, neaizskartu gaisu.” Bet nākamajā lappusē ir Bērziņš, Kalniņš, Krūmiņš... Uzreiz iedomājos par Māra Bērziņa „Gūtenmorgenu”, kuram maijā bija otrā atnākšana. Elīnai ir arī stāsts, kur viņas zemeslodes daļa ierunājas vācu valodā, sakot „Gūtenmorgen!”
Šoreiz grāmatā ir vien dažas ilustrācijas, toties ir randiņi, diskotēkas un alus. Tur arīdzan „agrais rīts ir valgs, mulstošs, ziņkārs kā jauna meitene pažarnieku ballē.” Vislabāk man laikam patika stāsts par Biķernieku mežu, kurā tika baudīta mīla „kādā aizaugušā aroniju krūmu pudurī.” Vai arī par nakts dancināšanu, kurā Elīna uzvelk „skaistāko kleitu, kas karājas starp kodēm un skeletiem.” Bet citur viņa mirkli grib apēst „kā rabarberu smalkmaizīti ar saldskābo garšu, kas kņudina garšas kārpiņas.”
„Mākoņi klaiņo pa debesīm, kā kaut ko nesaprazdami. Viss šķiet redzēts...”
---
Ar dažiem no darbiem es neizjutu dziļāku saikni, kas varētu būt tikai tāpēc, ka neesmu sieviete. Varbūt vientulības manī par maz. („Slēdzenes rūsu uzaudzējušas kopš pēdējā ciemiņa apmeklējuma.” ) Bet ej nu sazini, kas ir īstais iemesls, varbūt tikai laiks, kurā tos lasīju, nepaklausījies mūziku, jo galvenā taču ir šī sajūta un konkrētā dziesma. Galu galā tomēr ir panākts gribētais efekts, kurā lasītājs grāmatas iespaidā tiek pie kādas iepriekš nedzirdētas dziesmas, kura iepatīkas un kļūst tuvāka. Un „atlika tikai apgulties uz nesalabota šķūnīša jumta, lai redzētu tālāk pār telefona bezdibeni, alus pudeles kaklu...” Kopumā jāteic, ka man patika šis krājums un es noteikti lasīšu arī nākamo...
„...un atkal jau pakrīt saule aiz horizonta. Gulta netur manus slavas priekus, un gultas redeles kā ribas salūst pa vienai.”
