Mīlestības ironija!1

Protams, kā jau visās attiecībās, bija arī nesaskaņas. Viņam gribējās izklaidēties ar draugiem un nevainīgi pievērst uzmanību simpātiskām meitenēm. Es uz to pievēru acis, centos saprast. Es uzticējos. Tad kādu piektdienas vakaru, kad mans draugs Gatis bija aizgājis ar draugiem izklaidēties, mamma saņēma šokējošu zvanu. Zvanīja no slimnīcas, esot bijusi autoavārija, kurā tika smagi ievainots mans tētis. To visu atceros ļoti miglaini un tajā brīdī notikušajam nemaz neticēju. Histērijā zvanīju Gatim, viņš necēla telefonu. Zvanīju kaimiņienei, jo zināju, ka arī viņa ir tajā pašā ballītē. Viņa man atklāja redzēto, ka Gatim klēpī sēž mana māsīca, smejoties apķērusies viņam ap kaklu. Man vairs neko nevajadzēja dzirdēt. Tā nakts, šķiet, vilkās mūžīgi. Gati es nevēlējos satikt. Viņš mani saprata, necentās apgrūtināt un respektēja, ka negribu nevienu redzēt. Pēc laika aizsūtīju puisim vēstuli, kurā izstāstīju, ka visu zinu. Rakstīju par māsīcu ballītē, par savām jūtām un to, ka uz nenoteiktu laiku mums vienam par otru ir jaizmirst. Izdzēsos no visiem sociālajiem portāliem, atradu darbu un centos tikt pāri manas dzīves smagākajam posmam. Tā gāja laiks un kādu dienu atskārtu, ka jau piecus gadus nebiju satikusi Gati. Nebijām pat runājuši. Tajā septembrī biju nolēmusi atsākt studijas, līdz ar to cerēju, ka jauna vide un draugi palīdzēs man justies labāk. Jau pirmajā nedēļā biju sapazinusies ar visiem kursa biedriem, bet visvairāk ar Ilzi. Bija sajūta, ka esam pazīstamas gadiem. Kādu vakaru viņa mani uzaicināja pie sevis iedzert šampanieti un paskatīties filmas. Kad šampanieša pudele jau bija tuvu beigām, sākām runāt par attiecībām. Teicu, ka man tādu nav un nemaz nevēlos. Par Gati negribēju stāstīt, jo nevēlējos sabojāt omu. Viņa pastāstīja, ka pusgadu satiekas ar kādu satriecošu puisi, esot iemīlējusies līdz ausīm. Es zināju šo sajūtu, tapēc ar sajūsmu klausījos Ilzes stāstītajā. Turpinājām dzert šampanieti, kad atskanēja zvans un Ilze jautrā solī aizskrēja atvērt durvis. Es sēdēju ar muguru pret istabas durvīm, kad pēkšņi kāds ienāca un sasveicinājās ar mani. Pagriezos un gandrīz zaudēju samaņu - tas bija Gatis! Viņš neizskatījās mazāk pārsteigts kā es. Kādu minūti, kamēr Ilze bija vannas istabā, vienkārši lūkojāmies viens uz otru, nesaprotot, vai tas ir sapnis vai realitāte. Atnāca Ilze un mūs iepazīstināja. Mēs abi vienkārši klusējām. Viss šampanieša reibums pagaisa kā nebijis. Viņš sāka manāmi uztraukties un izlikās kaut kur stedzamies, uz atvadām man pateica: "Gan vēl tiksimies". Man vajadzēja svaigu gaisu, tāpēc nogaidīju brīdi un pateicu Ilzei, ka šampanieša dēļ sāp gava un devos mājās. Visu nakti negulēju, domājot par Gati. Šajā vakarā sapratu, ka manas jūtas nav mainījušās, galu galā, mēs taču nepārstājām mīlēt viens otru.

Pēc pāris dienām ar Ilzi nolēmām aiziet vakariņās. Mazliet vēlāk mums pievienojās arī Gatis. Ja būtu zinājusi, protams, nebūtu gājusi. Bija ļoti grūti uzturēties viņa klātbūtnē, vēl jo vairāk zinot, ka Ilze ir kā bez prāta Gata dēļ. Visu vakaru lūdzu, kaut šis brīdis nepienāktu, bet velti - Ilze aizgāja uz dāmu istabu un mēs ar Gati palikām divatā. Viņš negaidot ne minūti man uzreiz jautāja: "Kāpēc?" Viņa acīs bija redzamas skumjas, dusmas, aizvainojums. Un mīlestība. Es neatbildēju un turējos, lai nesāktu raudāt. Redzēju nākam atpakaļ Ilzi, bet Gatis vēl nočukstēja, ka tādas lietas nedrīkst atstāt pusceļā.

Sapratu, ka arī viņš Ilzei nav stāstījis par mūsu attiecībām. Es nespēšu dzīvot melos, bet Ilze man ir kļuvusi patiesi tuva. Pēc Ilzes stāstītā noprotu, ka Gatis ir palicis daudz aukstāks un viņai esot slikta priekšnojauta. Zinu, ka agrāk vai vēlāk viņš gribēs runāt par mūsu attiecībām un es jūtu, ka nekas nav mainījies."