Atgriezies no divu nedēļu gara velobrauciena apkārt Igaunijai, es apņēmos beidzot izlasīt Māra Bērziņa „Titāna skrūves”. Tas bija vienīgais viņa darbs, kuru vēl nebiju izlasījis. Iesācis to jau biju diezgan pasen, taču grāmatu lasīšanā biju iedevis Jautrītei. Pēc sāpīgās šķiršanās tikai vēlāk to atguvu savā īpašumā, bet tā arī netiku izlasījis. Bet tagad, lai nebūtu tā, ka lasīt sāku no vietas, kurā biju ticis jau pirms n-tajiem mēnešiem, es grāmatu sāku pilnīgi no jauna. Līdz ar to es tagad no Bērziņa esmu izlasījis pilnīgi visu un ar mierīgu sirdi varu gaidīt viņa otro Gūtenmorgenu. Ja nekas ārkārtējs nenotiks un grāmata neiznāks jau šajā rudenī, tad paredzētais izdošanas laiks ir nākamā gada pats sākums. To gaidu ar lielu nepacietību!
Mums ar Bērziņu ir bijušas vairākas pagaras telefonsarunas un arī par šo grāmatu esam runājuši. Ne tik padziļināti, protams, kā par viņa pēdējo veikumu vai pašu pirmo, bet tomēr. Tā kā viņš ir tāds nepašpārliecināts rakstnieks, bieži nākas izteikt patiesus komplimentus un uzšaut viņam pa muguru, ha!
Kaut kad sākumā, kad sāku lasīt un grāmatā ātri virzījos uz priekšu, es biju izdomājis, ka man būs daudz ko stāstīt, bet nu jau stāstāmais ir kaut kur aizklīdis. Varbūt pie paša grāmatas autora. Ej nu sazini! Sākumā grāmata tiešām raiti lasītās, bet laiks ir ātri aizejošs, tāpēc nepaguvu to izlasīt līdz festivāla Laba Daba sākumam un nācās lasīt pēc tam. Un te nu es esmu. Jau vēl viena nedēļa ir aizskrējusi un es esmu izlasījis šo mīlasstāstu.
---
Romāns sākas ar mātes zvanu, kura dzīvo Austrālijā. Tālākā romānā tas gan vairs nav tik būtiski, bet tik un tā... Visas vienpadsmit „Titāna skrūves” nodaļas sākas ar prelīdi, kurā galvenais varonis Varis sarunājas ar izbijušu kuģa kapteini. Tajās pārsvarā tiek moralizēts un beigu beigās ir arī kaut kādi secinājumi. Māris Bērziņš šo romānu ir salicis kopā no vairākiem stāstiem, no kuriem daži ir publicēti arī atsevišķās prozas grāmatās. Sapratis, ka stāstiem ir līdzīga koncepcija, viņš tos salika vienā veselā un tā ir radušās „Titāna skrūves”.
Jau no paša sākuma grāmata ir diezgan pilna ar humoru un vienkāršību, kādu var lasīt arī viņa nākamajā romānā „Sveiks, Dzintar Mihail!” Būtība abos romānos ir samērā līdzīga. Aprakstītie notikumi ir izsmalcināti, bet ne sarežģīti. Romāna gaitā ir vairāki pavērsieni, taču visus tos vieno viens tēls – Varis. Kad prasīju Bērziņam, cik daudz sevis viņš šajā ielicis, viņš bija skops savā atbildē, bet dažas nianses Varī ir no paša autora. Piemēram, tas, ka viņam garšo krējums, kuru viņš ēd karotēm. Bērziņš teica, ka to atceras no bērnības, jo tolaik esot ņēmis burkas un rijis ar karoti. Citi tēli ir kādi bijušie kolēģi. Bet ne tiešā veidā, tikai daži viņu paradumi un tādā garā.
---
Lai nu kā, romāns sākas ar to, ka Varis ēd krējumu un tajā atrod gredzenu, kuram tur, protams, nebija jābūt. Ar to tad viņš dodas uz ražotni, kurā tiek bez īpašas piepūles. Arī pastaigāties viņš pagūst vēl pirms satiekas ar pašu piena kombināta direktoru. Dažiem satiktajiem darbiniekiem pat šķiet, ka Varis tur strādā, tāpēc viņam nākas veikt arī dažus darbus firmas labā. Pēcāk viņš pretējā ielas pusē satiek jau fabrikā satikto sekretāri Dinu. Viņa ir glīta. Abi patērzē par dzīvi un drīz vien viņi ir pāris. Pirmie randiņi gan Varim nepatīkot. Daudz labprātāk viņš sāktu ar piekto vai sesto, jo arī trešajā daudz kas izšķiras.
Pošoties uz randiņu, Varim sanāk saķerties ar kāziniekiem, kuri savu laimi nākuši savienot tieši vietā, kur Varis atpūšas, smēķēdams cigareti. Vēlāk romānā sieviete – Liene – parādās vēlreiz. Arī fabrikā strādājošais Artūrs atkārtoti ir sapinies ar Vari. Tas gan ir cits stāsts, jo randiņa diena beidzas pie Vara mājās, kur tiek dzerts vīns un beigu beigās viss beidzas gultā:
„– Vai tu tici Dievam? – viņa vaicā.
– Šovakar ticu. – Noglāstu Dinas matus.
– Bet, ja nopietni?
– Ja nopietni, es ticu, ka Dievs šobrīd mūs gaida tur. – Es norādu uz gultu.”
---
Katra diena tiek pavadīta kopā. Kādu brīdi gan Dina kavējas, tāpēc Varis pasēž bārā. Vēlāk saņem zvanu, ka Dinas mamma ir slimnīcā. Arī tur pēcāk risinās trakas ainas, jo kādā citā brīdī arī Varis nonāk slimnīcā, jo saēdies sliktas sēnes. Tad nu lasu un smejos. Bērziņš teica, ka tas ir labi, ka kādu tas viss uzjautrina. Jā, romāns tiešām ir smieklīgs, lai gan dažas ainas liekas absurdas. Vienā brīdī abi tā kā pašķiras. Es domāju – Varis un Dina. Dinas mamma pamostas no komas, kurā bija tikai tāpēc, ka pārāk dziļi skatījusies sakrāsotā mandalā... un aizgājusi. Par vienu tādu gadījumu arī stāstīja izbijušais kapteinis. Esot bijis viens tāds, kurš bez airiem peldējis pa upi līdz jūrai un tur ieskatījies kādas sievietes saulesbrillēs, kurās redzējis savu atspulgu un tur arī palicis. Brillēs.
Dina Vara dzīvē atgriežas, bet vēlāk atkal notiek lietas, kas liek pagriezties un aiziet. Varis pārguļ ar Dinas labāko draudzeni, kuru dīvainā kārtā ir pametis viņas „zem tupeles” esošais Pēteris. Stāsts, kādā tas noticis, ir ļoti mistisks, bet jautrs. Pat nezinu, kā tieši raksturot šo grāmatu, jo arī Bērziņš teica, ka rakstnieki bieži pēcāk nespēj pateikt, par ko tad ir grāmata. Un ne tikai rakstnieki. Tā ir ar visiem radošo personību darbiem. Katrs šajos darbos redz to grib redzēt.
---
Varis sāk strādāt kopā ar piena kombinātā satikto Artūru. Viņam viņš krīt uz nerviem, tāpēc tiek izdomāts dvīņubrālis Eduards. Tas aiziet tik tālu, ka Varis sāk satraukties, kāpēc Artūrs vairs nenāk pie viņa, ha! Lai nu kā, tas viss ir tik uzjautrinoši. Šis, protams, ir cita veida humors; ne tāds, kādu rada TR Notārs, kuru var arī nesaprast, jo viņa inteliģentā ironija ir tik trāpīga, ka dažs labs ar to var arī trāpīt sev. Bērziņš raksta citādāk. Viņa vienkāršība dažbrīd ir tik apskaužama. Tiek radīts meistardarbs, kura pamatā ir cilvēcība un dzīves visparastākie notikumi. Tie gan ne visos leņķos ir tādi, kādus ierasts piedzīvot, bet tāda ir dzīve...
Nobeigumā Varis pārdod laimi. Jā, laimi. Un cilvēki ir atsaucīgi. Viena no klientēm ir raudošā Liene, kuras vīrs – tas, kuru Varis satika pīpēdams – viņu dauza. Tas tā nevar turpināties un Varis izdomā, ka Liene ir jādabū prom no tā monstra. Neviena sieviete nav paredzēta sišanai, neviens vīrietis nav pelnījis sievieti, kuru ir fiziski aizskāris. Tā nu Liene dzīvo pie Vara. Maz runā un tas Vari tracina. Kādu dienu viņi veikalā satiek Dinu, kura domā, ka šie ir pāris. Nav vis. Taču beigas ir labas... beigas ir kā romantiskais kino. Var pat paraudāt, ja gribas... Varis dabū Dinu. Un ko gan vairāk vajag? Pēcvārds sākas ar skaistu citātu: „Straume nes mani tālāk, un es tai ļaujos. Es nepiepūlos ar airēšanu, gan ūdeņi mani aiznesīs tur, kur paredzēts. No dzīves daudz neprasu, man pietiek ar iztikas minimumu – mazdrusciņ mīlestības, kādu saujiņu laimes. Ko gan vairāk vajag?” Tā, lūk!
