Zinu,ka šim stāstam visticamāk būs daudz komentāru,kur man bija prāts un tā tālāk,bet sākot Jums stāstīt savu stāstu es Jums vienīgi varu teikt,ka lepojos ar sevi,ka ja man būtu jāpagriež laiks atpakaļ un es varētu ko mainīt,es neko nemainītu,jo pateicoties tam es esmu tieši tāda kāda es esmu tagad.
Man bija 16 gadi,tēvs ar māti izšķīrās2 gadus atpakaļ tieši ziemassvētkos,visi mani skolā apsmēja.Man sākās tīņu vecuma izlaidība,tušiņi,skolas kavēšana,dzeršana un protams vīriešu sabiedrība.(Piedodiet,cenšos noturēties neraudot,jo tas bija man pašāi grūts periods). Tad kādā koncertā es iepazinu cilvēku,kas manā skatījumā bija forš,izskatīgs un pārdroš. Pēc kāda laika mēs sākām satikties ballītes alus. Viņš mani iepazīstināja ar savu ģimeni,es bīju jauna muļķe,kas vēl nekā nesaprata no īstās dzīves,domāju-Ja jau viņš iepazīstina mani ar saviem vecākiem,tad viss ir nopietni.Bet viss izrādījās savādāk.. Pagāja 3 mēneši no tā laika kad iepazināmies un es uzzināju,ka esmu stāvoklī,pirmais ko es nodomāju kā lai es uzaudzinu savu bērnu bez izglītības,bez darba un padstāvīgiem ienākumiem? Kā gan lai es bērnam varu nodrošināt tādu nākotni kādu viņš ir pelnījis? Pirmā kas to uzzināja bija mana māte,kas kategoriski bija pret to lai es dzemdētu. Otrais bērna tēvs,kas it kā šo ziņu pieņēma tā it kā nekas tur ievērības cienīgs tas nav. Kad biju 14 nedēļā mani bērna tēvs pameta. Māte uzstāja uz abortu,krusmāte uzstāja uz abortu,es kategoriski biju pret. Ar katru dienu man radās ar vien vairāk un vairāk bailes,ka es savu bērnu nevarēšu nodrošināt. Man asaras līja,bet es centos sevi iedrošināt,ka viss ir kārtībā un es to spēšu! (Paldies manas mamas māsai,ka mani atbalstīja). Man bija palikuši 17 gadi un tuvojās tas mēnesis kad man jādzemdē,es visu kas vajadzīgs bērnam biju sagādājusi pati,pampēri,gūltiņa,drēbītes. Un tad es sapratu,ka es spēšu uzaudzināt savu bērnu un nodrošināt ar visu kas viņam vajadzīgs. pienāca diena,kad es beidzot savu mazulīti sastapu,kad viņu man uzlika uz vēdera,es raudāju aiz laimes,glastīju galviņu,kad māsiņas gribēja mazo ņemt prom un saģērbt es lūdzu,lai pēc iespējas ātrāk viņas man mazo atdod atpakaļ. Slimnīcā es ik stundu klausījos viņa mazajos elpas vilcienos,jo gribēju zināt vai viņām ir viss kārtībā. No brīža kad man piedzima mazasi mana dzīve mainījās uz pavisam citu pusi,tad es sāku aptvert,kas ir patiešām īšta mīlestība,kad ir tā,kad tu esi gatavs atdot visu,lai tikai viņām būtu labi,lai viņs būtu paēdis,siltumā,apģērbts. Pašlaik manam mazulītim ir 2 gadi,es nespēju iedomāties dzīvi bez viņa,tās dienas,kad es esmu darbā un mans mazais bērnudārzā,kad esam šķirti tās liek ilgoties nežēlīgi pēc mana mazulīša. Jā es ar lapnumu saku es piedzemdēju bērnu 17 gados,audzinu viena un pilnīgi visā mazo nodrošinu! Pats burvīgākais ir pamosties no rīta agri agri uztaisīt brokastis un modināt mazo uz bērnudārzu,jo mirklis kad tu redzi mostošos smaidīgu sejiņu,kas tevi apskauj un iedod rīta buču,tas ir nenovērtējams mirklis un to es nepret ko mūžā nemainītu!
Jaunieši domā ooo jā sekss jau agrā jaunībā ir kruti,bet īstenīā,lai ar ko tādu nodarbotos ir arī jāpadomā par sekām,jābūt atbildīgiem. Jo jautājums būs viens-vai Jūs būsiet spējīgi savu dzīvi pilnībā izmainīt,vai spēsiet atvadīties no tusiņiem,skolas,draugiem un 24stunsas diennaktī,7dienas nedēļā uzņāmties atbildību par kādu mazulīt,kurš ir dāvāts Jums lai Jūs pasargātu viņu un rūpētos par viņu. Bet ne visi diemžel ir gatavi visu ziedot,tādēļ ņematies prātā vai Jums tas ir vajadzīgs,ja neesat tam gatavi?
No sākuma jau rakstīju,ka ja man būtu iespēja ko mainīt šajā situācījā,es nemainītu neko,JO mana dzīve ir izmainījusies un tagad es zinu,ko nozīmē īsta laime,kaut ir iziets cauri daudz pārbaudījumiem,bet tas ir tā vērts bijis.
un šogad pārvācamies no īrēta dzīvokļa uz māju (jā, ar hipotekāro kredītu gan)un zināt ko...visu paveicu viena, arī skolu bieži apmeklēju ar mazo ratiņos...
