Sveiki!
Šis būs diezgan intīms stāsts, bet vienkārši sagribējās padalīties ar kaut kādu daļīņu no savas dzīves. Varbūt vēl kalpošu kādam par motivatoru. hehe.
Mans piedzīvojums trijos naktī!4
137
0
Vispirms jāsāk ar to, ka mana apsēstība ir sports. Man patīk trenēties ar svariem. Neesmu nekāds sporta guru, jo es trenējos sevis dēļ. Pēc principa - man tas patīk un es to daru. Taču es pieļāvu muļķību. Tā kā mani vēdera muskuļi nav vēl nobrieduši lielai slodzei, es sāku trenēties pēc plāna, kuru atradu žurnālā, jo tika sasolīti baigi labi rezultāti. Pirmo dienu izturēju visu līdz galam, otrajā dienā knapi kustēties varēju. Pusi no vingrinājuma izpildīju un sapratu - NEBŪS! Visas maliņas sāp.
Zin, kā vakarā viss čikiniekā, paēd vakariņas, izej pastaigāties, nāc atpakaļ un ap 23:00 ej gulēt. Es laižos miegā un te pēkšņi jau nākamajā milisekundē tu rausties no sāpēm, spārdies un kliedz - kakla muskulis, spranda tik šausmīgi sāp!!!! Galvu nevar pakustināt, guli gultā kā paralizēts. Es jau domāju - cauri ir man. Jāzvana apbedīšanas dienestam, jo kā pakustina galvu par niecīgu milimetru tā ir jākliedz pilnā balsī. Nav izvēles, jāzvana ātrajiem.
Es gaidu ātros, man asaras birst uz visām pusēm, sāpes ellīgākas kā dzemdību sāpes. Tā kā nedzīvoju Rīgā, bet gan tālu no Rīgas, ātrie atbrauca 30 kilometrus 5 minūšu laikā. Tās bija šausmīgākās piecas minūtes manā līdzšinējā mūžā. Palocīja man galvu, palīdzēja piecelties, kā mani mēģināja izgrūstīt par centimetru, es kliedzu, jo sāpes bija šau-smī-gas! Uzreiz mani guldīja atpakaļ gultā, šprice rokā, katetrs rokā, mašīnā iekšā un uz slimnīcu prom. Sen nebiju vizinājusies ātro mašīnā 3 naktī. Visvairāk man bija vienalga par uzģērbtajām trenušķām un UGG zābakiem. Man ir ļoti bail no adatām, špricēm un vispār ārstiem. Mani sasprādzēja mašīnā uz kušetes, apsedza. Visvairāk man bija bail no neziņas
Reklāma
Mani slimnīcā sašpricēja visās malās - gurnā, rokā katetrs pie kura bija piestiprināta sistēma, kurā laida pretsāpju līdzekļus. Man blakus bija draugs, kurš neatpkāpās nevienu brīdi no manis. Nebija gulētas 26 ar pusi stundas. Es visu laiku gulēju un mocījos. Tās sistēmas zāles bija pretīgas, man uznāca tādas kā lomkas es mētājos no viena stūra uz otra gultā, briesmīgs nelabums bija. Ap 5 no rīta es tikai iemigu uz 15 minūtēm, uzreiz acis atsprāgst vaļā, asaras atkal acīs un birst kā tādas pupas. Es atceros, ka visu laiku gulēju un apbrīnoju radušos situāciju: tu esi paēdis, mēģini iemigt, nekas neliecina par to, ka briesmas tuvojas un jau nākamajā momentā tu esi sašpricēts slimnīcā un pie sistēmas un kliedz no sāpēm.
Tie ir mirkļi, draugi. Tas bija viens mirklis, viena mirga. Es gulēju pie tās sistēmas un man lika apdomāt dzīvi
Es skatījos griestos, jo nevarēju paskatīties ne pa labi un kreisi un domāju, ka mūsu dzīves ir ļoti īss laiks, salīdzinājumā ar Visumu. Mums ir dots maz laika, lai šo dzīvi nodzīvotu pilnvērtīgi. Es sapratu, ka es pa maz pievēršu uzmanību mirkļiem un tos nenovērtēju. Manā prātā ir pa daudz nenozīnīgu problēmu, kuras jārisina, kāpēc vienkārši tās nevar izsviest ārā, sava prāta recycle bin ??
Jo manā situācija tieši tā arī notika kā manis ievietotajā foto, one moment can change everything.
Nu neko, pieļāvu kļūdu ar pārāk lielu slodzi. Par kļūdām jāmaksā. Ilgi vēl nespēšu normāli naktīs pagulēt dēļ sāpēm un palocīt galvu.
Paldies, ka izlasījāt
Tev patiks šie raksti
