Sāksim ar to ka darbā aizdomājos par tādu lietu kā dažādie cilvēku viedokļi. Jau sen esmu sapratusi, ka mans viedoklis daudzkārt atšķiras no citu cilvēku viedokļa.
Es respektēju faktu, ka katrs var domāt savādāk un vienkārši vēlos pastāstīt pr to kāds ir mans viedoklis par dažādām tēmām. Varbūt kādam tas liksies interesanti un liks aizdomāties par kaut ko jaunu.
Lūdzu respektēsim citu cilvēku viedokļus!:)
1. Mājdzivnieki un bērni
Šajā gadījumā runa iet par 0- 10 gadus veciem bērniem.
Saprotu, ka katri vecāki uz šo skatās savādāk. Daži mājdzīvniekus uzskata par apgrūtinājumu un ir kategoriski pret, daži atbalsta bērnu velmes cerot, ka tas iemācīs viņiem būt atbildīgākiem. Un abiem šiem viedokļiem ir sava veida iemesli.
Manā bērnībā, man netrūka mājdzīvnieku tāpēc nevaru spriest kā ir dzīvot bez viņiem. Domāju ka rūpes par viņiem dod iespēju saprast kas ir atbildība, bet tajā pašā laikā saprotu, cik daudz bija darba maniem vecākiem.
Es uzskatu, ka šāda vecuma bērni vēl nav gatavi, lai sāktu rūpēties par mājdzīvniekiem.
Iedomāsimies, ka jūs esat vecāki un jūsu bērns pasaka, ka vēlas mājdzīvnieku. Šajā gadījumā tas būs suns. Viņam tiek nopirkts kucēns un protams bērns ir bezgala laimīgs. Viņš nevēlas šķirties no jaunā drauga un pat naktīs viņi guļ vienā iestabā. Bet tad kucēns sāk smilkstēt naktīs (kā dara daudzi kucēni) un bērns nevar pagulēt. Suns tiek aiznest vai uz vecāku istabu vai ielikts kādā citā istabā,kur viņš netraucē. Kucēns paaugas un šīs problēmas vairs nav, bet viņš visu laiku vēlas spēlēties un pat bērnam tas apnīk un viņš nevēlas visu laiku pavadīt ar kucēnu. Suns paaugas vēl un sāk prosīt mēbeles par ko jāoztraucas un jātiek galā vecākiem. Protams, viņu ir jāved pastaigās, bet manuprāt tāda vecuma bērnu vienu ar suni laist laukā nav laba doma. Tā ka tā ir kārtējā liet ko jādara vecākiem. Ar liku bērnam suns sāk apnikt un viņš sāk vēlēties citu mājdzīvnieku vai arī viņu ssāk aizraut citas nodarbes. Arī suns izaug un spēlēties visu dienu arī nevēlas. Atkarībā no bērna vecuma un suņa izmēriem var rasties arī situācijas, kad vins izdara pāri otram. Un lieta, kas pēc manas pieredzes ir pati šausmīgākā ir tas ka lielākā daļa mājdzīvnieku nedzīvo garu mūžu un ja bērns ir uzaudzis kopā ar dzīvnieku ir ļoti grūti no viņa atvadīties.
Manā gadījumā man 6 gadu vecumā mājās parādījās kucēns ar kuru es pavadiju daudz laika. Pēc tam arī mana māsa, kura ir apmēram 10 gadus jaunāka. Un pagājušā gadā sunītis nomira un vēl tagad es neesmu tikusi tam pāri. Un bija šausmīgi skatīties kā par to pārdzīvoja mana māsa.
Bērnībā tiekot pie mājdzīvnieka neviens vēl tā īsti nesaprot, kas notiks pēc tiem 10 gadiem. Manuprāt tā ir lieta par kuru ir jālemj jau visu kārtīgi apsverot un saprotot situāciju.
Rakstiet ko jūs domājat par šo tēmu. :)
Ceru ka jums patika šis rasksts un jauku dienu!:)
