Pirms pāris mēnešiem es ievietoju rakstu ar savu pieredzi par depresiju un nervu izraisītām slimībām, kas ieguva lielu cilvēku interesi un atsaucību. Šāda līdzīga tipa rakstus es jau biju ievietojusi savā personīgajā blogā, bet tas, lai paliek tiem, kuri mani pazīst labāk. Pēc drauga ieteikuma, esmu nolēmusi rakstīt vēl kādu rakstu šeit spokos, apskatot savu viedokli un pieredzi, ņemot vērā, cik daudziem tas ir noderējis.
http://spoki.tvnet.lv/liktenis/Mana-pieredze-Depresija-un-nervu/751443">http://spoki.tvnet.lv/liktenis/Mana-pieredze-Depresija-un-nervu/751443
Reiz es baidījos būt nevis fiziski vājai, bet gan garīgi. Nekas, manuprāt, neliek justies tik bezspēcīgam, kā netikšana galā pašam ar sevi. Vismaz tādas sajūtas mani pārņēma, kad pirmo reizi saskāros ar depresijas pazīmēm. Ar dīvainām sajūtām atminos laiku, kā centos to slēpt un, cik ļoti tas mani grauza no iekšpuses. Kā mājās varēju sēdēt, skatīties smieklīgus video, sirsnīgi smieties līdzi un tad pēkšņi raudāt. Raudāt stundām ilgi un no sirds, līdz man liekas, ka ir palicis labāk. Nekad es nezināju kāpēc vai par ko raudu, es raudāju līdz jutos iztukšota, raudāju līdz aizmigu.
Man bija 13, kad matemātikā, priekšmetā, kas man padevās kādreiz ļoti viegli, pieļāvu neuzmanības kļūdu. Es jutos tik muļķīgi, kad sāku par to raudāt, apzinoties, ka tas būtiski neietekmēs manas atzīmes. Nezinu, kāpēc tā kādreiz bija, jo būtībā biju tas cilvēks, kurš varbūt kādreiz bija ļoti kautrīgs, bet ne bailīgs. Es nebaidījos iestāties par sevi, aizstāvēt sevi un lielākoties citus. Skolā vienmēr nebaidījos aizstāvēt tos cilvēkus, kurus nepelnīti apcēla, nebaidoties pat tad, ja pati pēc tam tiku „nomētāta ar akmeņiem”. Tad, kāpēc tāds pēkšņs vājums?
Iespējams, likteņa sakritība, ka viss uzgrūdās uz vārgajiem pleciem vienlaikus. Es vienmēr esmu bijusi emocionāla un daudz ko uztveru krietni asāk, kā vajadzētu, taču arī par spīti tam neredzu īstu iemeslu, lai man rastos depresija. Tāpēc es sevi patstāvīgi vainoju vājumā. Nekad nespēju saprast, kāpēc esmu kļuvusi par tukšu čaulu, kura eksistē, bet ne dzīvo. Tikai ar laiku es sāku saprast svarīgākās lietas.
No depresijas, visbiežāk, ciešs inteliģenti cilvēki. Lai ar to „saslimtu” ne vienmēr ir vajadzīgs traumatizējošs apstāklis. Gudrs cilvēks ir radis daudz domāt, reizēm pārāk daudz. Un kad cilvēks domā pārāk daudz, tas sāk izdomāt nevajadzīgas problēmas. Depresīva cilvēka kļūda ir uzburt problēmas pašam, domāt intensīvi par lietām, kam nevajadzētu daudz veltīt laika.
Pārāk liela prātošana reizēm noved pie nejēdzīgām atziņām un secinājumiem. Ticu, ka kāds vēlēsies teikt – „ne vienmēr ir tā!”
Tad iztēlojies sevi situācijā, kad Tevi bez paskaidrojuma pamet cilvēks, kuru tu mīli. Tev sāp sirds un tu pārdzīvo par šķiršanos. Nebeidzamas stundas tu prāto par to, kāpēc tā notika, kas būtu ja tu būtu darījis savādāk, kas būtu, ja tajā brīdī nebūtu laidis vaļā. Tu vēl aizvien ceri, ka tev uzrakstīs un domā vai uzrakstīt pašam. Tas klusums, kurā tu nesagaidi atbildi tevi iekšēji grauž, līdz tu domā tik daudz, ka pats radi savas problēmas un jūties vainīgs notikušajā. Lai gan tavas vainas nav, īsā un vienkāršā atbilde bija tev rokās jau no sākta gala – „Tam vienkārši nebija lemts notikt.” Taču kamēr līdz tam neesi nonācis, tikmēr Tu vienmēr moki sevi ar jautājumiem un pārmetumiem.
Lūk tā es vistuvāk spēju aprakstīt depresiju, nemaz nerunājot par bezspēku un mūžīgo miega badu vai citām likstām. Dīvainā kārtā jāatzīst, ka šīs sajūtas man sāk šķist ar vien svešākas, atbildot uz to cilvēku viedokli, kuri iepriekšējā rakstā komentēja, ka pēc savas centības izkļūt no depresijas pašai, iespējams, saskaršos ar to atkal un smagāk. Es ticu, ka esmu no tās tikusi vaļā un spēju uz to raudzīties savādāk, tāpēc arī tik brīvi par to tagad runāju.
Es ceru, ka šis viss jums šķiet noderīgi, jo plānoju turpināt par to rakstīt. Es ceru, ka cilvēki vairāk izpratīs depresiju un tiem, kas no tās ciešs, šķitīs noderīgi un motivējoši.
Esmu lasījusi daudzus rakstus par to, kā cilvēki nespēj no tās izkļūt laukā, tāpēc ceru, ka mans viedoklis un pieredze, ar to ir iemācoties sadzīvot un pat izkulties laukā, šķitīs iedvesmojošs cīnīties!
interesanta tēma...
