Nepagāja mēnesis, kad viss nonāca atklātībā. Nebija vairs iespējams noslēpt to, kas bija starp mums. Bija acīmredzams, kādiem skatieniem mēs saskatījāmies, to nevarēja noslēpt ne no skolēniem, ne no skolotājiem un kur nu vēl pašiem no sevis. Bija taču pienācis pavasaris, kas visas sajūtas pastiprināja dubultā.
Drīz mums vairs nebija jābaidās. Drīz mēs pastaigājāmies kopā gaišā dienas laikā, devāmies kopā uz ballēm un disenēm. Pienāca pirmā reize, kad Viņš atnāca ciemos pie manis un es Viņu iepazīstināju ar savu ģimeni. Vēlāk arī es tiku iepazīstināta ar Viņa mājiniekiem Viņa mājās.
Viņa ģimenē es sākumā jutos dīvaini, jo likās, ka es tieku uzskatīta par kaut kādu pilsētnieci vai princesi. Ne jau sliktā nozīmē, bet labā. Viņi visi tik ļoti rūpējās un uztraucās par mani tā, ka es sajutos neērti. Es sevi šaustīju, vai tiešām cilvēkiem par mani ir tāds priekšstats?
Nu neesmu es ne princese, ne lelle! Ne es māku sievišķīgi pārvietoties, ne krāsoties, ne ģērbties. Es vienmēr sevi esmu jutusi kā puicisku meiteni, kam nav nekādas stila izjūtas. Ģērbos tā, lai ir ērti un viss, jo biju atmetusi ar roku tam, ka kādreiz sanāks izskatīties tā, kā tās meitenes, kas tiešām ir kā princeses. Man vienkārši nekad nav interesējušas meiteņu garlaicīgās sarunas par nagiem, matiem, kurpēm un vēl visādām tukšām sarunām. Es vienmēr biedrojos ar puišiem. Viņiem vismaz bija sakarīgas sarunas un nebija savstarpējas apjūsmošanas par otra izskatu.
Bet tas jau ir cits stāsts..
Visvairāk mani pārsteidza Viņa vecmāmiņa, kas, mani ieraugot, iepleta savas zilās acis un ātri vien aiztipināja pie manis, paņēma manu roku savējās un teica tik labus vārdus.. Viņa priecājās, ka Viņam ir tāda meitene kā es. Viņa izstāstīja stāstu no savas dzīves, ka viņa pazīstot vienu pāri, kas arī tāpat, kā mēs abi, sākuši draudzēties pamatskolā. Un nu viņi esot jau sirmā vecumā un dzīvojot tikpat lielā saticībā kā toreiz. Stāstu nobeidzot, viņa ielika man plaukstā latu ar vainagu virsū un novēlēja, lai mēs abi arī tāpat nodzīvojot laimīgi kopā, kā viņas paziņas, līdz sirmam vecumam. Tad es sajutos dikti īpaša, kā izredzētā, kā viena vienīgā Viņam. Un, nenoliegšu, mani tas glaimoja.
Tā mēs arvien biežāk sākām viens pie otra iet ciemos. Viņš pie manis nāca biežāk. Līdz vienā vakarā Viņš palika tik ilgi, ka nācās palikt pa nakti. Kā nekā Viņa mājas no manējām ir nepilni 10 km un es negribēju Viņu tumsā laist prom.
Es vispār nekad negribēju Viņu laist prom. Un ja nācās palaist, tad pirms tam atvadas ieilga pusstundu garos skūpstos no vietas.
Nu jā.. Un šai liktenīgajā naktī skūpsti aizgāja nopietnākās darbībās.. Darbībās, par kurām es pirmīt nekad nebiju domājusi, nebiju gatavojusies, neko principā daudz nezināju, bet nu.. Viss notika pats par sevi, īstajā vietā un laikā, un pats galvenais, ar īsto cilvēku. Tā man vismaz likās. Un Viņam arī.
Nākamajā rītā es jutos dīvaini. Emocionāli dīvaini. Es jutos netīra, jo biju pazaudējusi ko svētu... Nevis pazaudējusi, bet atdevusi... Es apzinājos to, cik biju vēl jauna. Un apzinājos to, ka mamma visu sapratīs... Varbūt visu nē (tā vismaz cerēju), bet zināju, ka viņa mani kauninās par to, ka esmu ļāvusi palikt pa nakti puisim, vēl pie tam vienā istabā ar mani. Un tā arī bija - saņēmu no mammas kaunpilnus tekstus un skatienus, bet man bija jau vienalga. Viņa tik un tā neko man nevarēja aizliegt, jo zināja, ka tāpat es darīšu pa savam. Gluži tāpat kā Viņa pati, kas arī citos neklausās un grib panākt savu.
Bet atgriezīsimies pie Viņa. Ar katru dienu es sapratu arvien vairāk, ka man Viņš tik ļoti patīk - nu tik ļoti, ka varbūt es Viņu pat mīlu! Un tā pienāca kāda kārtējā pēcpusdiena, kad Viņš bija ciemos pie manis. Mēs sēdējām abi gultā, klusēdami, vienkārši viens otru vērojot (tā mēs bieži darījām, un citiem tas, protams, likās dīvaini).
Un tad es ierunājos: „Zini ko?”
Viņš jau, kaut ko nojauzdams, atbildēja ar īsu „nu?”.
Tad es viņam izstāstīju to, ka man Viņš ļoti patīk, ka ar katru tikšanās reizi jūtas tikai kļūst stiprākas. Un viņš nedaudz sasprindzis, bet ar patiesu smaidu sejā, apstiprināja, ka Viņam arī tā esot un ik pa laikam iesprauda savu „un?”, kā nevarēdams sagaidīt finālu. Un tā jau arī bija. Es jau cerēju, ka Viņš pirmais man teiks kādus īpašus vārdus.. Bet es sapratu, ka atkal Viņš ir sasprindzis, sakautrējies pats no sevis, un man atkal jāsper pirmais solis...
Es teicu: „Man liekas, ka es Tevi mīlu...” Sirds man stresaini dauzījās, biju laikam nobijusies, ka Viņš varētu neatbildēt ar to pašu.
Bet viņš laimīgs iesmējās un teica: „Es arī Tevi mīlu!”
Mēs viens otram ieskatījāmies dziļi acīs un abiem no laimes tajās saskrēja asaras. Mēs viens otru mīļi noskūpstījām un cieši apskāvām.
Tas bija kas jauns mūsu dzīvēs. Nekad pirms tam mēs nebijām šos vārdus lietojuši. Gan man, gan Viņam šie vārdi bija svēti, ar kuriem nevarēja mētāties pa labi un pa kreisi. Šis vārds ”mīlu” bija jāglabā sirdī līdz īstajam mirklim. Un mēs abi bijām svētlaimē, jo tas mirklis bija pienācis.
Es sajutu sevī ieplūstam milzīgu, gaišu spēku, kas piepildīja visu ķermeni. Es guvu ticību mums, sajutu drošību, ciešu saikni starp mums un uzticēšanos. Es no tā brīža sapratu, ka Viņa dēļ būšu gatava uz lielām lietām, pat ja tas prasīs uzupurēties. Tā laikam bija mīlestība.
