Sveiki, spoki!
Jau vairāk kā pusgadu no manas puses ir nācis nekas vairāk, kā viens milzīgs kapa klusums. Beidzot kaut kā esmu atradusi laiku sev un savām atmiņām. Te nu, lūk, būs manu sarežģīto attiecību virpuļa turpinājums ar citātiem no personīgās dienasgrāmatas, kuru neviens cits nav lasījis, kā tikai es un Jūs, mani spocīgie draugi.
Būšu pateicīga, ja padalīsieties ar savu pieredzi komentāros, ja tā bijusi līdzīga.
Kritika šeit ir lieka. Tas ir labi zināms, ka latvietim patīk bāzt skabargas acīs, bet šeit neko neizmainīsi. Viss, ko šeit Jūs varat izlasīt, ir vēsture.
Jau uzreiz varu pabrīdināt, ka šeit es atstāju tās pāris esošās frāzes svešvalodā, tādējādi saglabājot manu tā laika domāšanu pilnībā.
Iepriekšējā rakstā (to un visus aiziepriekšējos rakstus varat atrast manā profilā) manas atmiņas beidzās ar to, ka ar māsu biju aizdevusies uz festivālu. Kā jau visiem festiem, arī šim pēc pāris dienām pienāca gals, un mums gribot negribot bija jādodas prom. Es par mājām negribēju ne dzirdēt, ne redzēt. Es biju gatava taisnā ceļā ar stopiem doties pāri puslatvijai, lai padzīvotos pie savas dullās māsīcas. Un, ja ir dulla māsīca, tad viss, kas tiek darīts ar viņu kopā, ir visnotaļ neaizmirstams..
Tā bija kā tradīcija ap māsīcas vārda dienu doties ciemos pie viņas un dzīvoties vienos priekos un bez bēdām pilnu nedēļu. Un gandrīz vienmēr sakrita, ka šajās dienās māsīcas dzīvesvietā notika ikgadēji vietējās nozīmes svētki ar dažnedažādām aktivitātēm. Un ja tuvumā tiek svinēti svētki, tad mājās šai galā neviens nesēž, bet dodas uz epicentru. Mēs abas nebijām izņēmums. Mēs iesaistījāmies visur, kur vien varēja piedalīties. Un tas nekas, ka mums nekas nesanāca - mēs ar savu dalību dabūjām, ko gribējām, - brīvu ieeju uz vakara balli.
"Volejbolā biju piefltrējusies komandā, kur spēlēja viens tumsnējs, smuks puisis, kuru ievēroju un atceros jau kopš biju šeit pirms 3 gadiem. No māsīcas biju noskaidrojusi jau toreiz, kā viņu sauc. (Saukšu šeit to par Seksīgo puisi.)
