Man bija iestājusies sešpadsmitgadnieka krīze. Bija tāda sajūta, ka staigāju vienīgi pa bedrēm, no kurām varēja knapi izrāpties laukā. Kā no vienas tiku ārā, tā nepagāja liels laiks, kad biju iekritusi citā bedrē, vēl lielākā, dziļākā un tumšākā. Es tolaik dzīvē maldījos kā pa labirintu, visu laiku atsitoties pret kārtējo sienu.
Nebija neviena, kas varēja mani izvilkt no tā murga laukā. Vai varbūt es sev vienkārši nelaidu nevienu klāt? Jā, laikam jau, ka tā. Jo principā man bija puisis, kas manis dēļ būtu gatavs lielas lietas darīt, un man bija ģimene. Es negribēju, lai viņi un visi citi redz, cik patiesībā biju vāja, cik patiesībā es sev riebos un kā katru vakaru sevi šaustīju ar domām- kāpēc vispār man bija jāpiedzimst...
Bet, diemžēl vai par laimi, man ir vienmēr bijusi liela sirdsapziņa. Lai gan diezgan bieži sevi iedomājos „nejauši” pakrītot zem tramvaja vai vilciena, es nekad nebūtu spējīga to sev nodarīt. Jo es tomēr apzinājos, ka tad vecāku emocionālais un finansiālais ieguldījums attiecībā pret mani būtu veltīgs.. Viņi būtu izniekojuši veselus 16 gadus manis dēļ. Es nevarēju sevis dēļ sagraut dzīvi citiem. Un droši vien tomēr tajās reizēs, kad biju gandrīz jau nobriedusi „paklupt”, nostrādāja arī izdzīvošanas instinkts. Laikam tomēr pēc būtības es nebiju potenciālais pašnāvnieks. Nācās vien sevi paciest, samierināties un sadzīvot ar sevi pašu.
Un teikšu atklāti, man vēl aizvien nav viegli sevi izturēt. Daba mani radījusi diezgan kaitinošu un pretrunīgu it visā. Arī tagad, ja jūtu kaut ko nostājamies pret manām iegribām un ambīcijām, es slīkstu regresā. Es ātri padodos. Nemāku es būt egoists, kas sev izcīnīs priekšā gludu ceļu, kas noklāts ar sarkanām rožlapiņām. Vienmēr esmu cietusi no mazvērtības kompleksiem, ka no manis nav nekāda labuma. Viss, ko biju paveikusi sevis un citu labā, vienā acumirklī var sabirzt putekļos.
Jau sen esmu novērojusi, ka ik pa laikam atgriežos tur, kur kādreiz biju. Manā dzīves praksē ir apstiprinājusies teorija par to, ka cilvēka dzīve iet pa spirāli.
Un runājot par iedvesmu (zem pirmā attēla tekstā nedaudz esmu ierunājusies par to), tā parasti uzradās tādos brīžos, kad jau biju pazaudējusi cerību to vēl kaut reizi sastapt. Esmu cilvēks, kam ir vajadzīga iedvesma, jo tā palīdz vieglāk visas emocijas novadīt uz papīra. Citādi nav pat spēka roku pacelt.. Iedvesma visbiežāk mani apciemoja, kad jutos emocionāli ļoti slikti- depresīvos dzīves brīžos. Un tajā tīņu vecumā tā, varētu teikt, mani izglāba no sajukšanas prātā. Tāpēc jau nedrīkstēju palaist nevenu reizi, kad iedvesma atlidoja pie manis.
