Labdien, labvakar vai labrīt! Pulkstens ir pus 4 no rīta. Rakstu šo mazo rakstiņu, filmas ''Pareģojums'' iespaidā. Jau biju redzējusi šo filmu, bet uzmācās kāre noskatīties vēlreiz. Noskatījos un filma raisīja pārdomas.
Tā kā esmu ļoti kāra uz fiziku un astronomiju, filma bija pa manam prātam. Filmas vēstījums ir par pasaules galu, varbūt tagad, 2017. gadā šis divu vārdu salikums var izraisīt smieklus, bet varu droši sacīt, ka pasaules gals pienāks. Pēc 5 miljardiem gadu. Saule vairs nav nekāda jaunā dāma, bet gan pusmūža sieviete ar 5 miljardu gadu dzīves stāžu un vēl pēc 5 miljardiem gadu viņa savu dzīvi beigs, lielā, krāšņā sprādzienā, kā jau visas zvaigznes aprijot visas planētas un arī mūsu mīļo Zemi. Ir dīvaini apzināties, ka reiz Zeme nepastāvēs un tādu ''mūsu'' vairāk nebūs. Varbūt ātrāk, varbūt vēlāk cilvēce būs jau sevi iznīcinājusi, varbūt sen jau būs atklātas un apdzīvotas citas planētas, atliek vienīgi minēt, kas notiks.
Kāda tad ir mana nakts atziņa? Mīlēt. Katram cilvēkam ir sava mazā pasaule un ir kopējā lielā pasaule. Tikai katrs uzlabojot savu dzīves kvalitāti, varam uzlabot arī pārējo lielo pasauli un mazliet attālināties no bojāejas. Es sāku celt augšā vecās domas, kurām nedaudz rūsiņa jau uzmetusies: kāda tad ir lielā dzīves jēga? Varbūt atbildēšu tagad, varbūt guļot uz nāves gultas zināšo patieso atbildi. Bet manuprāt dzīves jēga ir patiesi mīlēt - bez viltus, bez izlikšanās.
Es sēdēju dīvānā, seju iespiedusi rokās un skatījos uz savu kaķi, mans draugs jautāja: kas noticis? Es sacīju: reiz mums no šīs dzīves būs jāiziet. Viņš sacīja, kas tas būšot vēl ilgi. Ar neviltotu sejas izteiksmi viņš man sacīja, ka mirsim abi reizē, rokās sadevušies. Un tad, it kā kāds man ar āmuru pa pauri uzsistu - mīlēt! Mīlēt, kamēr vēl var. Saprast, ka tevi mīl un mīlēt pretī. Lai uz savas nāves gultas, cilvēks, kas sēž blakus ar noraudātām acīm turot tavu nevarīgo roku, tev nebūtu jānožēlo, kā tu esi izturējies pret šo cilvēku. Neatkarīgi no tā, vai tas ir tavs ienaidnieks vai draugs. Tikpat svarīgi ir arī piedot. Piedot par visu.
Nav tā, ka es baidītos no nāves. Es no nāves nebaidos, tā ir dabiska lieta. Visvairāk par visu es baidos, ka līdz savai nāves dienai es neizdarīšu daudzas svarīgas dzīves misijas, nepateikšu ka mīlu, būšu kādu ienīdusi, būšu kādam kaut ko nodarījusi, ka pat aizejot no šīs dzīves būtu par to jāraud gaužas asaras. Ir jānovērtē tas, kas mums ir! Padarot labāku katrs sevi, varam padarīt labāku arī visu pārējo.
Tāda nu ir mana atziņa. Varbūt rīt tā jau būs pagaisusi no mana prāta.
Mīlestība,jaunas dzīvības sākums.
