http://spoki.tvnet.lv/liktenis/Mana-dienasgramata-2-6novembris/775478">7dienas atpakaļ|<
Un atkal ir pagājusi kārtējā darba nedēļa, bet tā bija pāris dienas īsāka (savā mērā). Otrdien kopu kapus, bet trešdien nācās iet pie ārsta. Savukārt, pirmdien, ceturtdien nopietni strādāju (piektdienu nevaru minēt, jo tā pēc principa ir kā saldais ēdiens) !
Iespējams, ka pirmdien pamodos (neatceros, bet zinu: biju koledžā). Uzzinājām, ko pasniedzēja domā par darbiem, kas saistīti ar muzeju un dabūjām zināt, ka ceturtdien būs pārbaudes darbs (dīvaini, vienīgās nopietnās dienas iekļauj vēsturi...). No pārbaudes darba nezināju, vai baidīties, jo informācijas nebija daudz (šoreiz pat kaut ko mācījos un joka pēc konspektēju pierakstīto).
Tālāk sekoja informātika. Lai gan, vai tā tiešām sekoja ? Atminos, ka sakarā ar to, ka biju izpildījis prasīto, tiku atlaists no pāra (pēc principa 2 stundas pusdienām, bet bija bail iet kur citur, kā uz bibliotēku, jo nezināju, vai drīkst). Tas lika domāt:"Koledža nav tas pats, kas pamatskola vai sākumskola, ja darbs ir izpildīts, tad var gadīties, ka nodarbība nav jāapmeklē."
Tomēr agrāk aizgāju uz koledžas kafejnīcu un notika kas neparasts ! Pirmo reizi ilgu gadu laikā palūdzu dienas piedāvājumu un to apēdu (teikšu, ka bija ļoti garšīgi, pat ja vecāki nenoticēja un teica, ka biju tikai izsalcis). Nevar teikt, ka esmu pārsteigts, jo runājam taču par koledžu, kura tik ļoti patīk.
Pirms kafejnīcas apmeklējuma jutos diezgan izsalcis un sajūta bija tāda, ka acis būtu sausas, bet pēc tam viss kļuva 200% labāk ! Un pirmo reizi apmeklēju sporta nodarbību ne-izsalcis.
Nodarbībā nācās cilāt svaru bumbas un tas arī būtu viss, ja neskaita to, ka dabūju pastāvēt uz basketbola laukuma (bija interesanti).
Nākamajā rītā šausmīgi sāpēja plecs. Iemeslu jau varēju uzminēt. Nākamā lieta, ko vajag uzsvērt ir notikums autobusā. Šodien jābrauc uz kapiem: Lielajiem Brāļu kapiem. Autobuss pabrauc garām pieturai, kurā kāpju ārā, pieskrienu pie šofera un palūdzu, lai izlaiž nākamajā pieturā. Šoferis, tad jautāja, vai nogulēju pieturu, bet teicu, ka nē, jo šodien jākāpj ārā citur. Izkāpu kaut kur. Biju paredzējis, ka ar deguna palīdzību atradis, kur ir tramvaja sliedes, bet neko īpašu nesaodu. Gāju, tā kā atceros, ka vecāki teica, lai eju. Gāju, gāju, gāju un degunam pēkšņi uzbruka nepatīkama smaka. Šī smaka bija ļoti ļauna un nepatika (vēlāk izrādās, ka smaka nāca no "Laima" fabrikas). Nonācu līdz sliedēm. It kā, to ko meklēju atradu, bet apšaubīju. Izdomāju pajautāt telefonam. Brīnumainā kārtā telefons izdomāja sadarboties un noskaidroju, kur jāiet (labas lietas arī gadā!).
Pēc kapu kopšanas bija daudz brīva laika un nolēmu sameklēt brālēnu un apsveikt vārda dienā. Viņa mācību iestādi atradu sekojot tramvajam (metodes, kuras izmantoju ir ļoti neadekvātas un neiesaku nevienam tās izmantot!). Nonācu pie durvīm. Tagad vajadzētu iet iekšā, bet bail. Relatīvi pirmo reizi iešu mācību iestādē, kurā nemācos bez aicinājuma. Bail, bail, bail, bet saņemos un mēģinu taisīt vaļā durvis, tikai lai izrādītos, ka tās ir aizslēgtas. Izdomāju apiet apkārt ēkai un atrodu durvis, kuras izskatās skaistāk. Ieeju celtnē. Dežuranta nav savā postenī. Dīvaini. Neviens nepievērš uzmanību, eju pāris stāvus augstāk. Saprotu, ka nezinu: kur iet. Eju prom. Šī taktika nebija apdomāt, bet ceru, ka nākamreiz visu būšu izdomājis...
Ceturtdiena nesākās "īpaši" savādāk. Visu dienu bija ieskaites darbi ! Sākās ar darbu lietišķajās programmās (nācās 3. reizi pārtaisīt konkrētu darbu, jo pirmajā reizē nesaglabāju(kaut kur pazuda), bet 2. reizē: viss nojuka), tad atstāstījums angļu valodā. Galvā sitas visu laiku viens jautājums:"Kāpēc, tad kad pasniedzēja saka, ka vajag tekstu atstāstīt, tad kursabiedri cenšas to iemācīties no galvas!" Visam jābūt elementāri ! Vakar noskatījies filmu. Nākamajā dienā pastāsti, ko atceries. Nu... vienīgais, kas mainās ir valoda, kurā jāstāsta, bet stereotipiski domājot, ikviens 21.gs. zin angļu valodu.
Un tad pienāca saskarsme. Pasniedzēja bija padzirdējusi, ka nevēlējos braukt otrdien uz kapiem, jo vēlējos stāstīt prezentāciju. Īsti tā nevar teikt... Darbā biju ielicis svētdienas 10 stundas un nebiju pārliecināts, ka ir pietiekoši daudz rakstīts. Vairāk (tajā brīdī) vēlējos to pieņemt, kā neizejamu sodu, bet viss beidzās izcili: pat patika stāstīt kursabiedru priekšā !
Visbeidzot diena noslēdzās ar vēstures kontroldarbu. Kā jau teicu, dotā tēma nebija pārāk liela, bet biju pārsteigts, ka tik daudz jautājumu. Bet sakarā ar to, ka stāstīts netika daudz, trešā daļa darba bija darbs ar avotiem.
Vai nu esmu progresējis vai arī vairs nepievēršu uzmanību materiālajām vērtībām, jo nepaliku pēdējais rakstīt darbu.
Tad pienāca piektā nedēļas diena, kas sabiedēja, jo bija 13 datums.
