Sāksim ar to, ka es neesmu nekāda baidule, man vienmēr patikušas šīs lietas, nu saistībā ar rēgiem un paranormālām paradības u.t.t
Sākās viss ar to, ka mani vecāki devās ceļojumā uz ārzemēm, es biju satrukta, jo viņi būs prom divas nedēļas. Bet man patika tā ideja par to, ka vajag uztaisīt ballīti. 
Tikko kā atvadījos no vecākiem un tie izgāja no mājas, devos uz savu istabu un zvanīju draudzenēm. Norunājām kādu stundu un izspriedām, ka ballītes nebūs, labak pasēdēt kopā un paķēmoties. Viena no draudzenēm nolēma paņemt līdzi tā saucamo vīdžī, nezinu kā izskaidrot to, kas tas ir bet internetā var atrast. Pasēdēšanu sarunājām uz otrdienu, jo neveina pirmdienā negribēja iet. 
Mājās viss bija kluss, parsvarā sēdēju savā istabā ar austiņām. Beidzot pienāca Otrdiena. Atbrauca trīs draudzenes, nolēmām iedzert un tad spelēt šo dumjo spēli. Iedzērušas un mazliet iereibušas, nolēmām uzsākt spēli, meitene kura atveda dēli bija Maija, viņa mums teica, ka nekas traks neesot noticis kad viņa mājas spēlēja ar brāļiem, mēs pārējās noticējām. Darijām visu, kā domājām, ka ir jadara. Trīs reizes paapļojām pa vīdžī dēli un Maija kaut ko tur nomurmināja, Maija bridināja, ka ir jātur pirksti uz tās lietas ar ko mēs apļojām trīs reizes. Labi man tajā mirklī nāca smiekli. Tiko kā saucām: Vai kāds gars ir šajā mājā, tā lieta pabījās uz vardu, jā. Es sapratu ka tas ir pa jokam tādēļ neuzvēru nopietni. Beigušas spēli ap 02:00, draudzenes devās pa mājā. Es likos gulēt. No ritā piecēlos un devos uz virtuvi, es biju šokā, mūsu vīna pudele bija sadauzītas un glazes arī, izmētātas pa visu virtuvi, nodomāju ka tās loses jokojas, savācu visu un atpūtos..
Pa dienu nekas traks nenotika, tikai tada divaina sajutā, likas ka kads mani vēro, sedēju pie datora un jutu ka kāds man elpo virsu, man bija bail, negribēju sagaidīt vakaru...
Pienāca vakars, jutos nogurusi un devos uz savu istabu, liktenīgais vakars, es ieslēdzu austiņās dziesmu un uzgriezu uz skaļāko, lai aizmirstu par bailēm. Ielīdu gultā un jutos tik stulbi. Sajūta bija ka kāds mani vēro, un es jutu aukstumu pie savām kājām. Man palika bail, aizgāju uz virtuvi un ielēju glāzē ūdeni, izdzerusi ūdeni, es noliku glazi uz galda. Es devos lēnām atpakaļ uz istabu un dzirdēju ka kruze virzas, to kāds stuma. Es pagriezos atpakaļ lai paskatītos un kruzes vairs nebija, man palika bail. Nolemu meklēt krūzi. Es apskatījos ap galdu un atradu to sasistu zem tā. Es biju šokā, jo es nedzirdēju ka tā sasistos. Es tai neskaros klāt nolēmu rīt visu sakārtot, Un atkal dodoties prom dzirdeju to pašu skaņu es pagriezos un tajā mirkli gandrīz no bailēm nomiru, tajā mirklī atvēras visi virtuves skapji un trauki tajos, lidoja ārā, un sitas pret sienām es nokritu lejā uz gridas un gaidīju kad tas beigsies, es cieši aizvēru acis un pēc mirļa iestajās klusums, es lēnām vēru acis vaļā un ieruadziju pilnu gridu ar traukiem, sasistiem, un dakšām un citiem virtuves piederumiem, un tad es paskatījos uz galda un tur stāvēja sasistā krūze, es iekliedzos un skrēju no mājās lauka, skrēju pie draudznes, ne tik labas, bet tā bija vienīga kas dzivoja kaimiņos, viņa saprata mani, un ielaida palikt pa nakti, viņas vecāki no rīta māju parmeklēja un apskatīja, taču lai izskaidrotu šo situāciju viņi neatrada neko tādu. Pārējas brivdienas pavadīju pie draudzenēm līdz ko atbrauca vecāki. 
Pie mums reizi nedeļa brauca priesteris un nosvētijā māju, līdz ko jutāmies droši..
Kādu gadu pēc ši notikuma, man mamma lika doties pie kaimiņienes vecas, vecas tantītes, lai aiznestu viņai, pastu viņas paskaste bija diezgan patālu, tadēl man tas bija jāpiegādā, viņa man ielēja tēju un mēs parunājām viņa pastāstija kadēļ šīs lietas notika, sen, sen agrāk netālu no manas mājas atradas vecie kapi, tie tika pārvesti, taču ne gari, tā viņa teica.
