Turpmākais mājupceļš noritēja pavisam vienkarši. Bijām padomijas teritorijā un varējām pat gaitenī uzturēties un pavērot skatus aiz loga, nekas no mums vairs nebija slēpjams un aizmukt arī nebija kur. Man iepriekš jau bija sarunāts, ka līdz Maskavai nebraukšu, bet izkāpšu Minskā. Toreiz kursēja diezgan ātrs dīzeļvilciens Tallina - Rīga - Viļņa - Minska. No Minskas tas atgāja stundu pēc manas iebraukšanas Minskā no rietumiem agrā rītā. Lai nebūtu lieka riska, Arturs ar vecāko meitu iepriekšējā vakarā bija atbraukuši no Rīgas, jau nopirkuši mums visiem biļetes uz Rīgu un sagaidīja mani uz perona. Bija 8. novembra rīts un padomijā, kā mēs tos klusībā toreiz saucām, pistoļu svētku otrā diena. Ļoti labi atceros, ka Minskā bija uzsnidzis pirmais sniedziņš.
Pecpusdienā bijām Rīgā un drīz arī mājās. Vēl šodien meita atceras, ka tas ir bijis vienīgais 6 nedēļu atvaļinājums manā mūžā, kas pavadīts pilnīgā bezdarbībā un bez pienākumiem. Mājās arī bija bez manis iztikuši pietiekoši labi. Es pasūtījumus biju izpildījusi ar uzviju un visi bija priecīgi par katru atvesto sīko brīnumu. Arī darba kolēģiem bija neliels ienasts sagādāts. Bija darbā par ieradumu kļuvis, ka katrs, kam izdevies pabūt aiz valsts robežas, kolektīvam atskaitījās, pacienājot un pastāstot par aizrobežu brīnumiem.
Vietējās partijas organizācijas sekretārs pilnīgi neko vairs nejautāja, bet kurators gan atnāca un aicināja uz pārrunām. Viņu interesēja vācijas latvieš i- par ko viņi runā, par ko interesējas. Man ļoti parliecinoši izdevās paskaidrot, ka mana radiniece dzīvo mazpilsētā, vāciešu vidē, kur saskarsmes ar latviešiem nav.
Dzīve palēnām ieiet vecajā ritmā. Vēl jāredz kā Zvejniekciema dārzā ģimene tikusi ar pēdējiem rudens darbiem galā. Darbā ari jāiepazīstas ar pēdējā mēneša jaunumiem.
Jau pirms aizbraukšanas vasarā bija jaušamas jaunas politiskās vēsmas, ko organizēja Helsinki-86 biedri. I4 jūnijā jau bija notikusi deportēto piemiņai pulcēšanās pie Brīvības pieminekļa, tur ar vienu darba kolēģi pusdienas laikā bijām aizgājušas. No politikas biju tālu, bet tad radās pirmās pārdomas kas un kā var veidoties šādi pulcējoties.
Biju arī pārseigta, ka par vienu otru mūsu politisko notikumu Anniņa tur rirtumos bija daudz labāk informēta par mani. Viņai bija visas jaunākās latviešu mūzikas slaņu plates, pat mēs ar tādu kolekciju nevarējām lepoties. Visa tā rezultātā arī es sāku vairāk ausīties citos notikumos.
