local-stats-pixel

Lietuvas latvieši (86)1

188 0

emotion

Lietuvas latvieši (85)

Visu nakti un nākošās dienas priekšpusdienā biju kupejā viena. Naktī mierīgi pagulēju un jutos atkal labi. Pēcpusdienā pie manis ievietoja vēl vienu pasažieri. Tā bija vidēja vecuma, ļoti runīga sieviete. Nepārtraukti runāja par visādām tēmām un jutu, ka cenšas izdibināt arī manu manu braukšanas mērķi. Es parasti ar svešiem cilvēkiem atklātās sarunās neielaižos, bet pieprotu diezgan labi vienkārši un naivi papļāpāt. Pēc viņas stāstītā nopratu, ka nebrauc pirmo reizi un zina arī kā daudzas lietas kārtojamas.

Drīz vien tas arī pierādījās. Kupejās visiem pasažieriem izdalīja deklarācijas veidlapas, lai katrs pats savlaicīgi var pārskaitīt savu nadas maka saturu un ierakstīt cik kādu naudiņu ved un vai nepārsniedz pieļaujamo sumu. To jau iepriekš arī es zināju, ka atpakaļceļā Brestā būs nopietna muitas kontrole.

Tagad vairs precīzi neatceros cik robežsargu kontroles bija atpakaļceļā, bet daudz to nebija. Mūsu vilciens tuvojas Brestai. Mana kupejas biedrene sāk man skaidrot, ka muitniekim esot noteikti jādod kukulis, lai nebūtu sarežģījumu. Saku , ka neko neatļautu nevedu un visu naudu esmu deklarācijā uzrādījusi. Esmu naudu ar visu sīceni salikusi uz deklarācijas lapas. Koferis un soma arī izcelti no ģuļvietas kastes. Minējumos kas būs un kā būs steidz laiks un muitnieks jau ir mūsu kupējā. Viņš īsi krievu valodā paskaidro kārtību kādā viss notiks. Vienlaicīgi muitos tikai vienu pasažieri, pārējiem kupeja uz šo laiku jāatstāj. Viņš mani palūdz pirmo iziet no kupejas gaitenī un uzgaidīt. Kupejas durvis aizver un kā muito manu kupijas biedreni ne redzu ne dzirdu. Pēc neilga laiciņa aicina mani kupejā. Viss notiek aiz slēgtām durvīm, bez lieciniekiem.

- Gde vaš bagaž? (kur ir jūsu bagāža?) - jautā man muitnieks.

- Zdes, (te) - atbildu un rādu uz savu koferi un somu.

- Gde vaš bagaž? (kur ir jūsu bagāža?) - jautā man muitnieks otrreiz, uzsvērdams katru vārdu.

- Zdes, (te) - atbildu atkal un rādu uz savu koferi un somu.

Seko pauze, tad muitnieks pasaka man 1:1 savu pēdējo frāzi (tulkoju uzreiz latviski)

Kāda mārrutka pēc jūs uz turieni braucāt, ja neko nevedat?

Man ir vienkārši palaimējies un nezinu kāpēc. Atgriežas mana kupejas biedrene un cenšas izdibināt cik un ko esmu devusi muitniekam. Viņa netic manam apgalvojumam, ka neko un liek man palūkoties ārā pa logu. Tālumā redzu kautkādu māju, uz kuru ved celiņš no vilciena perona. Cilvēki pusteciņus ar lielām somām, koferiem rokās steidzas abos virzienos. (Te ratiņu mantu pārvadāšanai nav). Man paskaidro, ka tā ir muitas māja un tur notiek īstā muitošana tiem, kas nav pratuši uz vietas 1:1 sarunāt. Muitnieki vagonā neko nemuitojot, vienīgi nosakot, kas pēc viņu ieskatiem jāsūta uz muitas māju ekspertiem muitot.

Smalki izstrādāta metode. Šādā veidā daudzi pat nokavē vilcienu, bet tas nevienu vairs neinteresē kā tiksi mājās. Stāstīja, ka tur kofera saturu vienkārši izgāžot uz lieka galda un bieži vien arī neko muitojamu neatrod. Nevaru pat iedomāties, ja mans pārpilnais koferis būtu šādi apstrādāts. Noteikti būtu nokavējusi vilcienu. Nemanīju, ka lielās kartona kārbas no manas iepriekšējās kupejas būtu nestas uz muitas māju. Tām precēm laikam bija pavisam cita kategorija un statuss.

Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 1

0/2000

tagad jau arī ar lidojumu koferiem gadās visādi. dažos kontroles punktos darbinieki, lai nav jāčakarējas, mēdzot pārgriezt un pēc tam ar skoču vai makgaivereni aizlīmē emotion no Amerikas mums arī bija pārrakāti abi koferi, bet vismaz nekas netrūka un nebija sabojāti, bet pavandīti gan. Aizdomas, ka tas notika Polijā.

0 0 atbildēt