Iepriekšējo daļu vari lasīt:
http://spoki.tvnet.lv/liktenis/Lietuvas-latviesi-7/699046
Vēsturnieki aprakstījuši smalki jo smalki kā pie visām valsts pārvaldes iestādēm tūdaļ salikti krievu armijas pasteņi, apcietināts iekšlietu ministrs. Kauņas lidostās krievu lidmšīnas uzreiz uzsāk lidojumus uz Krieviju, uz Lietuvu atvedot daudz jaunu darboņu un ierēdņu. Jau 25. jūnijā tiek legalizēta Komunistiskā partija, jo tai taču galvenā vadības loma.Vienlaikus tiek pārtrauktas attiecības ar Vatikānu, skolām no bznīcas turpmāk jābūt šķirtām. Pat mūsu mazajai latviešu skoliņai atsūtīta jauna skolotāja. Mācību programmas izmainītas.Tā vien šķiet, ka scenārijs iepriekš smalki izplānots. Kultūras biedrībs tiek slēgtas. Steidzīgi gatavo vēlēšanas ar vienu tautas kandidātu sarakstu.
Lietuvas latviešu biedrību bibliotēkas konfiscē, aizvad kravas mašīnās nezināmā virzienā. Runāja, ka lielākā daļa grāmatu sadedzinātas.
Jau 1940. gada jūlijā nekustmā īpšuma nacionalizācija. Visu zemi pasludina par valsts fonda zemi, ko drīkstēs tikai iznomāt. Bijušie saimnieki zemi saņēma lietošanā, ja tās platība nepārsniedza 30 ha, zemi virs 30 hektāriem bez atlīdzības ieskaitīja valsts zemes fondā. Steigā īstenotās padomju agrārās reformas gaitā zemi piešķīra bezzemniekiem līdz 10 ha . Daudzi jaunie sīksaimnieki kļuva par dedzīgiem padomju varas atbalstītājiem.
Arī tēvam atsavina 10h zemes un nodod bezzemniekam - izbijušam ciema dīkdienim. Tam jāatdod arī vienu zirgu ar inventāru. Atdeva melnu pašaudzētu zirgu Maksi. Pēc gada to saņēmām atpakaļ tik nodzītu, ka tas virs neatkopās un drīz nomira dabīgā nāvē. Apliek saimniecības ar nodokļiem natūrā (graudi, gaļa, piens).
Ar dzirnavām pavism dīvaina lieta - tās joprojām naatsavina, kaut tuvākā apkārtnē visi ražojošie nekustāmie īpašumi sen atsavināti.
Kāpēc tā, atklājās nedaudz vēlak.
Dzirnavu darbināšnai bija divi motori - viens vecāks, ar kuru vairs nepietika jaudas , lai visi gaņģi darbotos, otrs - vēl gluži jauns, pirkts uz nomaksu no zviedriem. Tiklīdz tēvs veica pēdējo samaksu (izpirka pēdējo vekseli), nākošajā dienā arī dzirnavas atsavināja.Tūdaļ ieradās no citurienes atsūtīts jauns pārvaldnieks ar ģimeni. Mūsu dzīvojamā mājā viņa ģimenei bija arī jāatdod dzīvošnai viena istaba. Vienlaikus bijām nolikti zem vērīgas acs, lai jaunā vara zin ar ko nodarbojamies, ko ēdam, jo vienīgajā virtuvē jaunie īemītnieki rosījās arī kā pilntiesīgi saimnieki. Dzirnavās no bijušajiem strādniekiem darbā palika viens, ne pats labākais speciālists. Pārējie darbu pameta paši. Pēc dažām dienām jaunais pārvaldnieks aicināja tēvu palīgā, jo jauno motoru nevarot palaist. Vainas motoram nekādas, bet jaunajiem speciālistiem zināšanu pamaz. Atteikt arī nedrīkstēja.
Algotu darbaspēku vairs nedrīkstēja izmantot, bet bija arī savas priekšrocības - mamma bija brīvāka no virtuves darbiem, jo bija krietni mazāk cilvēku jāpaēdina.. Problēma bija ar govju slaukšanu - slaucamos aparātus vēl nepazinām un govis bija pieņemts slaukt 3 reizes dienā. Toreiz, 9 gadu vecumā iemācījos slaukt govi. Kamēr mamma izslauca 5-6 govis, es arī 2 izmocīju. Nedaudz vēlāk šo problēmu atrisinājām tā, ka pie mums atnāca dzīvot attālu radu meita un dažas govis arī likvidējām, vienu pat vienkārši labiem cilvēkiem atdāvinājām. Tēvs no galvenās aizņemtības dzirnavās bija brīvs, nu varēja veltīt visu laiku zemes darbiem un simniecībā. Arī abi mani brāļi bija jau paaugušies un prata visus darbus darīt. Bērniem uz maiņām bija jāgana arī aitas un slaucamās govis.
Rudenī atkal uz skolu. Vecākais brālis Jānis uz ģimnāziju Mažeiķos, es ar otru brāli Pauli uz vietējo skoliņu.
.
