Muitniece bija kļuvusi pavisam nerunīga. Atļauj nest sūtījumu uz mašīnu. Sapratu, ka formalitātes beigušās, atombumba sūtījumā nav atrasta un varam doties mājup. Iebraucam mūsu mājas pagalmā un gribam sūtījumu nest dzīvoklī, muitniece saka, ka jābrauc ar visu kravu uz muitas pārvaldi un tur varēšot skaidroties. Nu esmu pilnīgā nesaprašanā. Kāpēc to uzreiz nevarēja pateikt, ka uz mājām nav ko braukt. Dodamies visi uz muitas pārvaldi. Neatceros tagad kurā no augšstāviem bija Runča kabinets, bet liek mums sūtījumu nest uz kabinetu. Mums ar Arturu liek gaidīt pie kabineta durvīm, kamēr muitnieki ar priekšnieku kaut ko iekšā apspriežas. Tad aicina kabinetā mani un piedāvā apsēsties, jo saruna nebūšot īsa. Sūtījums ir atkal atvērts, bet ārā nekas nav ņemts. Sākas saruna divatā bez lieciniekiem. Pirmais jautājums ir pavisam dīvains: ''Tagad izstāstiet pavisam godīgi
- kādas spēlītes ar mums spēlējat?''
Nu patiešām esmu apmulsināta un saku, ka nesaprotu jautājumu. Runcis sāk skaidrot, ka
pirmkārt, es esot teikusi, ka sūta māsīca adāmaparātu, bet te ir tikai kastiņas ar detaļām, iespējams, ka no adāmaparāta.
Otrkārt, to nesūta māsīca, bet firma PFAFF.
Treškārt, sūtījums pienācis kā dzelzceļa bagāža, kur ir pats pasažieris un kas viņš ir ?
Nu jāstāsta man sava visticamākā versija, ka sūta firma, bet sūtījumu apmaksā mana māsīca. Un par sūtīšanas veidu varētu atbildēt tikai pati firma, ar kuru man nav nekādu kontaktu.
Nākošais jautājums bija par aparāta cenu, jo tā pavaddokumentos neesot uzrādīta un tādēļ neesot iespējas nomuitot. Piedāvā man no māsīcas uzzināt cenu. To uzreiz atsakos darīt, jo uzskatu par amorālu jautāt dāvanai cenu. Piedāvāju muitot kā mūsu pašu labākos attiecīgos ražojumus un nosaucu cenu 400 rubļus par Severjanku - krievu pēdējo izlaidumu. Kabinetā ir skapis ar pilns ar dažādiem katalogiem pa nozarēm. Atrod vajadzīgo nozares kataloga grāmatu un arī manis pieminēto Severjanku un pārliecinās, ka neesmu melojusi. Vēl viņš kaut kam zvana, lai pārliecinātos, vai par Severjanku nav kāds dārgāks aparāts. Te sajutu arī es bailes, jo tajā laikā bija jau daudziem japāņu adāmaparāti un tie maksāja tūkstošus un bija līdzīgi PFAFF firmas aparātiem. Laimīgi, ka tas viņiem neienāca prātā, tad gan būtu no dāvanas jāatsakās.
Izrādās, ka muitas cena ārvalstu sūtījumiem tolaik bija noteikta vienāda ar izstrādājuma cenu.
Vienojāmies pēc garām pārrunām par 400 rubļu muitu un smīnu no Runča puses, ka varēšot savu aparātu pati samontēt.
Tā atvedu savu dārgo aparātu mājās. Iekšā bija arī montāžas instrukcija. Samontēju tajā pat vakarā, jo faktiski bija jāsaskrūvē tikai dzelzs statīvs - galdiņš, uz kā aparāts novietots un vēl dažas detaļas. Mānīgo iespaidu, ka aparāts nav samontēts, radīja viltīgais iesaiņojums - karietes, kas slīd pa adatām un pilda visas adīšanas funkcijas, bija pakas virspusē ar apakšpusi augšā un tās izskatās kā plastmasas kastiņas ar visādiem bleķīšiem un atsperēm un pa spraugām vēl saliktas plastmasas maisiņos rezerves adatas un stiprinājuma elementi statīvam un dziju turētājam. Laikam jau muitniekiem arī bija bailes visu celt ārā, ja nu gadījumā nevaru muitu nomaksāt, tad paka būtu jāsūta atpakaļ pilnā komplektā un nesabojātā iesaiņojumā.
Muitas nodokļi bija tik lieli, lai padomju cilvēks pats atsakas no buržuju labumiem. Man kārtējo reizi paveicās.