local-stats-pixel

Lietuvas latvieši (71)2

 228  0
Lietuvas latvieši (70)

emotion

Cik labi, ka Arturs visu vienmēr kāda grāmatiņā pierakstījis. Nemaz nezinu kā bez tām varētu tagad šo atmiņu stāstu uzrakstīt sēcīgā kārtībā, jo atmiņu saglabājies ļoti daudz, bet nevaru vairs atcerēties kurā gadā kas noticis. Pāršķirstot grāmatiņas redzu, ka ļoti daudz naudas izdots par dziju, 1971. g . nopirkts par 200 rubļiem adāmaparāts Ņeva, dažus mēnešus vēlāk pat elekrtiskais ratiņš par 35 rubļiem dzijas šķeterēšanai. Adīšana bija kļuvusi par manu hobiju un pakāpenski par peļņas avotu.

Sākumā adīju ar rokām no parastas vietējās aitu dzijas. Ģimene bija apadīta no galvas līdz kājām. Gribējās kādu labāku dziju. Rietumvācu modes žurnālos, ko vienas darba kolēģes mammai sūtīja brālis, vienmēr aplūkojām rietumu pēdējās modes. Mums bija jāizdomā ko savu. Mana Maskvas ilggadējā kolēģe no M8 arī adīja un šad tad pārrunājām adīšanas tēmas. Viņa pastāstīja, ka Maskavā modē esot kamieļu vilnas svīteri. Dziju arī Maskavā nekādu nevarēja dabūt, bet veikalā esot nopērkamas divkrāsainas bērnu segas no kamieļa vilnas, bezgala mīkstas un skaistās krāsās. Segas esot divu veidu, bet vienas ir tā noaustas, ka viegli izārdāmas. Raisas Hikolajevnas nostāsti par izārdāmām segām tā saintriģēja, ka biju ar mieru, ka eksperimentam viņa man vienu atsūtīs. Pirmā sega bija no zaļas un baltas dzijas. Abu krāsu dzijas satinu kopā, vēl kokviknas spolīšu diegu, lai adījums daudz nestaipās un sāku adīt. Iznāca no vienas segas divi normāli, skaisti svīteri - Arturam un man.

Neatceros precīzi, cik segas toreiz pārstrādāju, bet pēdējo neizārdīju, jo 1974.g. piedzima mums vēl viena meitiņa un šajā sedziņā ietinu viņu, vedot no slimnīcas mājās. Gandrīz visi mani mazbērni ar to ir segušīes un tā ir vēl šodien Zvejniekciemā baltajā bērnu gultiņā, kurā gulējuši visi mani bērni un mazbērni.

1965.g. Ogrē sāka būvēt vienu komunisma triecienceltni - Ogres trikotāžas kombinātu Strādājošo skaits bija paredzēts gandrīz tikpat liels kā Ogres iedzīvotāju skaits. Ap 1970. gadu jau varēja arī Rīgas veikalos nopirkt kautko no pirmās produkcijas. Dzijas pārdošanā vēl joprojām nebija. Mani ieinteresēja vienkrāsainas vīriešu zeķes gludā adījumā par salīdzinoši zemu cenu.Tā kā bija jau pieredze ar segu ārdīšanu, automātiski iedomājos par zeķu ārdīšanu. Vēl interesanta lieta, ka visi zeķu izmēri vienā cenā. Nopērku eksperimentam pāri vislielākā - 31. izmēra zeķu. Eksperiments izdevās, jo zeķes adītas ar vienu pavedienu īstā zeķu adījumā. No viena zeķu pāra iznāk 120 grami vislabākās kvalitātes dzijas. Ogres zeķes laikam bija īstais iemesls adāmaparāta pirkšanai.

Pirmais adījums uz aparāta bija pašai jaka no tumši brūnas dzijas, izārdītas no 5 zaķu pāriem. Veikalos bija nopērkams zeķu lāpāmais diegs par 5 kapeikām 25 gr kamolītis. To neviens pat nepirka. Izmēģināju un, satinot vairākus diegus kopā, iznāca kolosāls tīras kokvilnas adījums. No Maskavas man kolēģe sūtīja Krievijas īrisa diegus un mulinē lielās 0,5 kg ficēs. Tagad, atskatoties pagātnē, varu ar lielu pārliecību teikt, ka joprojām neesmu sastapusi nevienu tik kvalitatīvu dziju kā Ogres dziju, ko kombināts tajos gados adīja zeķēs, tāpat arī krievu mulinē un īriss ir ar visaugstāko kvalitāti.

Praktiski ar adīšanu varēja piepelnīt otru algu. Klientus nebija jāmeklē - darba kolēģes gaidīja rindā.

Gandrīz vienlaikus sākās arī linu kleitu laiks. Dažus gadus gandrīz katrai otrajai sievietei Latvijā bija linu kleita mugurā. Linu diegus mana kolēģe atrada Ponevežos caur saviem sakarniekiem. Mēs no iestādes braucām uz toreiz populāro Baņoņa teātri. Vienmēr bija sagādāts arī kāds linu diegu maiss un vēl dažas deficītpreces, ko Rīgā nevarēja nopirkt. Ir dzirdēta pat anekdote, ka verikali tukši. bet mājās ledusskapji pilni. jo bieži pirkām ne tad, kad vajadzīgs, bet kad var dabūt.

Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 2

0/2000

Praktiskā Latviete  emotion  Kolosāli, cepuri nost ! emotion

Mana mamma strādāja  Ogres Trikotāžas kombinātā kopš tā atvēršana, nesa dažādas dzijas un audumu atgriezumus arī manai dārgajai adīšanai, visa ģimene bija apadīta.

 1  0 atbildēt

adīšana un šūšana tais laikos bija nepieciešamība, maz ko varēja dabūt. man mamma arī vairumu drēbju ģimenei uzšuva un uzadīja. audumu veikals man ir bērnības trauma emotion tajā nācās ilgu laiku pavadīt...

 0  0 atbildēt