Jau vairākkart esmu sastapusi rakstus par padomju laikiem. Ja raksta paaudze, kas to nav piedzīvojusi pati, visbiežāk raksta pēc principa - viena tante teica. Uzskatu, ka mana ģimene bija no t.s. vidusslāņa, kādas bija ļoti daudzas. Mums bija izglītība, darbs, bērni un vēlme strādāt un skolot savus bērnus. Sākot ar 1963. gadu Arturs mazā dzeltenā blociņā bija sācis pierakstīt visus mūsu ieņēmumus. Izdevumus rakstīja tikai par paliekošām lietām. Nerakstīja kino, teātru biļetes un līdzīgus kultūras pasākumus. To bija ļoti daudz, gandrīz visos teātros mums bija abonementi.
Nerakstījām izdevumus pārtikai, jo tas visu lietu ļoti sarežģītu. Nekad necentāmies uz pārtiku ietaupīt. Piem. zivis bija sen apnikušas. Mencas sauca par strādnieku lašiem un tās svaigas maksāja 30 kap. par kilogramu. Arī gaļu varēja dabūt, bet mums toreiz ļoti gribējās desu vai kādu citu gaļas izstrādājumu, bet tie bija deficitpreces. Varēja dabūt labus tīras vilnas, kokvilnas, linu audumus, bet mums gribējās kādu sintētisku audumu, jo tie bija ārzemēs.
Es uz šādu rakstīšanu sākumā skatījos diezgan skeptiski, jo domāju ka Arturam pašam tas drīz apniks. Vīņam bija viena apskaužama īpašība - ja kaut ko uzsāka, tad centās novest līdz galam. Rezultātā ir rakstīti visi ģimenes ienākumi un izdevumi katru mēnesi un gada kopsavilkumi līdz 2005. gadam.
Uzsākot vasarnīcas būvniecību, atsevišķā kladē ir piefiksēti visi ar to saistītie izdevumi un ieņēmumi. Jā, arī ieņēmumi, jo nu vairs vasarās neko neīrējām un dārzā arī ļoti daudz kas uzauga. Augļu kokus un ogu krūmus iestādījām pirmajā gadā, stādus nopirka un atveda brālis no slavenā selekcionāra Upīša dārza Dobeles rajonā, jo tur mums bija savs blats - tur strādāja viens mans Lietuvas brālēns. Kā visi jauniesāceji sastādījām augļu koku daudz par daudz, vēlākos gados katru gadu bija jānoņemas ar ražas rakšanu zemē, jo nebija kur to likt.
