http://spoki.tvnet.lv/liktenis/Lietuvas-latviesi-56/746797
Maiņas darbā nostrādāju līdz 1957.g. Tad sākās pavisam cits darbs. Trofeju iekārtas Vācijā demontēja armijas daļas, nespeciālisti. Viss tika brutāli lauzts un mests vienā kaudzē, nepārbaudot komplektāciju. Par tehnisko dokumenāciju neviens nebija domājis. Visa tā rezultātā visai trofeju aparatūrai bija atvestas tikai dažas brošūriņas vācu valodā. Mans uzdevums bija sagatavot ekspluatācijai piemērotu tehnisko dokumentāciju krievu valodā un uzzīmēt arī jaunas signalizācijas un slēgumu shēmas, atbilstošas mūsu realitātei. Lai uzrakstītu citiem saprotamā valodā, vispirms bija jāpēta un jāeksperimentē pašai, jo shēmu elementi bija arī mainīti sakarā ar pāreju uz citām elektronu lampām. Ar pateicību atkal atcerējos tehnikuma rasēšanas stingro skolotāju. Vismaz rasēšana padevās viegli.
Paralēli papīra darbam mani iesaistīja arī aparatūras skaņošanas darbos, kas tolaik bija ļoti sarežģīti, jo mēraparatūras nebija gandrīz nekādas un gaisa vadu kvalitāte zema. Katra speciālista meistarstiķis bija nobalansēt starppastiprinātāju Rīgā divvadīgam sakaru kanālam Salacgrīva - Tukums, ar dzelzs gaisa vadu līnijām uz abām pusēm, pie tam ar induktora zvana translāciju. Tas skaitījās ļoti svarīgs armijas sakaru kanāls. Man tas ar pūlēm izdevās un jutos par galvas tiesu lielāka kā iepriekš.
Jāsākas jaunai - augstfrekvenču ērai, bet resursu nav. Pārstāstīšu vienu raksturīgu piemēru, kas aprakstīts telekomunikāciju vēsturē.
Starp Maskavu un Ļeņingradu bija tikai 30 kanāli pa gaisa vadu līnijām.
PSRS sakaru ministrs Psurcevs jau 1945. g. decembrī bija apstiprinājis šīs maģistrāles celtniecības uzdevumu - pirmās koaksiālās kabeļu līnijas izbūvi no Vācijā demontētiem kombinētā tipa kabeļiem komplektā ar iekārtām 200 telefona kanāliem.
Uz Vāciju sagādāt trofejas devās militāristi. Tikai šai 740 km garajai maģistrālei Vācijā izraka un atveda 1500 km 9 tipu kombinētos kabeļus, kuru tilpumi un elektriskie parametri bija aršķirīgi. Atveda arī aprīkojumus. Kabeļu parametru un iekārtu tehniskās dokumentācijas nebija. Demontāža un transportēšana notika brutāli, kabeļus deformējot. Daudzi kabeļi bija gulējuši zemē kopš 1935. gada, jo Vācijā daudzkanālu sistēmas pa koaksiāliem kabeļiem jau strādāja pirms kara. Padomju savienībā neviens vēl nebija redzējis ne tādas iekārtas, ne kabeļus. Sākās šķirošanas darbs pa tipiem un tikai 1948. gadā praktiski sākās celtniecības darbi. Tikai pēc četriem gadiem (1949. gada decembrī) pa simetriskajiem pāriem tika iedarbināti pirmie pieci zemfrekvences kanāli. Bija paredzēts nobeigt celtniecību 1950. gadā, bet radās jaunas problēmas. Pēc augstfrekvences daudzkanālu sistēmas iedarbināšanas, distancētais barošanas spriegums uz neapkalpojamiem pastiprināšanas punktiem sāka caursist kabeli deformētajās vietās. Ziemas salā sākās koaksiālo dzīslu pārrāvumi, jo kabelis bija ierakts par seklu. Tikai 1952. gada beigās izdevās parakstīt maģistrāles nodošanas ekspluatācijā aktu ar 72 telefona un 4 radiotranslācijas kanāliem Maskava - Ļeņingrada un platjoslas eksperimentālu televīzijas kanālu Maskava - Kaļiņina.
Vācija pa šo laiku uzbūvēja jaunu sakaru iekārtu rūpnīcu RFT un ieguldīja savā zemē, jaunus, modernus kabeļus. Jau 1950. gadā VDR sāka piegādāt Padomju savienībai jaunas modernizētas blīvēšanas iekārtas gaisa vadu līnijām.
Rīgā pa šo laiku bija aprīkoti ar trofeju aparatūru un iedarbināti kanāli ne tikai pa pieminētajiem vāciešu atstātajiem maģistrālajiem kabeļem, bet visumā sakārtots arī Rīgas pilsētas apvedloks, izmantojot galvenokārt arī trofeju kabeļus ar tilpumu 112x2. Ko tas nozīmē? Visās Rīgas priekšpilsētās izbūvēja t.s. kabeļu kioskus, kas bija savienoti savā starpā un arī ar kabeļu šahtu Brīvības ielā 33. Visi gaisa vadi nobeidzās ārpus pilsētas, ievadīti attiecīgā virziena kabeļu kioskā. Šāda apvedshēma dod plašas manevrēšanas iespējas bojājumu gadījumos.
Latvijas jaunizveidotā teritoriālā struktūra diktēja savus noteikumus - katram rajona centram bija nepieciešami savi tiešie sakaru kanāli ar Rīgu. Sākās intensīva gaisa vadu blīvēšana ar trofeju iekārtām, gan no VFR saņemtām jaunām.
Pienākusi kārta kabeļu blīvēšanai. Ko darīt, ja ieguldīto kabeļu dzīslu parametri nav domāti augstu frekvenču signālu pārraidei. Viens piemērs no reāli izdarītā:
Lai kabeļa pāris derētu augstfrekvences pārraidei, jāveic pāra depupinīzācija ( jāizsslēdz visas t.s pupina spoles. Līdz Minskai kabeļa trases garums apm. 600 km. Pupinizācijas solis 1,4 km.
Tātad, jāatrok vismaz 400 pupinspoļu konteineru un bez sevišķas pieredzes un aprīkojuma jāatslēdz šis spoles un vēl jāsimetrē kabelis. Tādi pašaizliedzīgi cilvēli bija gan Rīgā, gan Jelgavā un visas maģistrāles garumā. Tā piedzima mūsu pirmā 24 - kanālu kabeļu blīvēšanas sistēma uz Minsku ar PSRS reažotu blīvēšanas aprīkojumu. Vienīgā nelaime - ka statīvi bija bezgala smagi un, ja novietotu zālē, bija reāla iespēja nokrist uz otrā stāva telegrāfa aparātiem. Lielās zāles pašā spārnā bija neliels priekšnieka Pabērza kabinets. Aparatūru samontēja tur, bet priekšnieks sameklēja sev vietiņu starp aparatūras statnēm lielajā zālē.
Drīz šī maģistrāle nonāca manā pārziņā.
Toreiz daudz ko pilnībā neizpratām, ko sapratām vēlāk, ka tālsakaru tīkla attīstība bija cieši saistīta ar PSRS militārismu, no kā atleca kāds neliels labumiņš arī mūsu publiskajam sakaru tīklam.
Man 1958. gada rudenī bija paredzēts atsākt studijas augstskolā. Tehniskās fakultātes no LU atdalīja un nodibināja Rīgas Politehnisko institūtu. Automātiski tehnisko fakultāšu studenti nokļuva RPI. Jau zināju, ka tiek organizēta Elektrosakaru fakultāte. Vāca studentus arī vakara nodaļas 3. kursam no studentiem, kas bija nokārtojuši sekmīgi 2 kursus jebkurā citā no tehniskajām fakultātēm. Nokomplektējās mans trešais kurss no 18 cilvēkiem. Lielākā daļa bija jau paziņas kā mani esošie vai bijušie darba kolēģi.
Dēliņš Aucē bija apslimojies, veselu mēnesi kopā ar viņu nodzīvoju pa bērnu slimnīcu, kur par nodaļas vadītāju strādāja brīnišķīgs ārsts Ivars Ēbels, kurš bērniem vakaros spēlēja vijoli. Tad bērnu paņēma mana mamma Jelgavā un vēlak dabūjām labu bērnudārzu Lielupē. Otrā ziema Majoros bija vieglāka. Mājas pagalma pusē bija neliels vienistabas ar malku apkurināms dzīvoklītis. Tur pagaidām bija iemitināts viens krievu pāris ar bērnu. Abi bija beiguši Ļeņingradas sakaru institūtu un norīkoti uz Latvijas Sakaru ministriju darbā. Protams, ka viņi drīz saņēma jaunu 3 - istabu dzīvokli. Mēs savukārt patvaļīgi ieņēmām šo kaktiņu. Mana Tālsatiksmes centrāles vadība par to iecietīgi klusēja.
